/nginx/o/2021/12/01/14234168t1hddff.jpg)
Vispirms par šo tēmu papļāpāju ar kolēģi, bet pēc tam padiskutēju par to ar vairākiem cilvēkiem sociālajos tīklos. Droši vien ar mani kaut kas nav kārtībā, jo joprojām nesapratu. Stāsts ir par to, ka okupācijas un pēdējo neatkarības desmitgažu laikā mēs esam tik ļoti pieraduši pie krievu kultūras, ka tā iesakņojusies un kļuvusi par neatņemamu latvietības sastāvdaļu. Ne visiem, bet iespaidīgai daļai.
Tātad – Daugavpils Kultūras pilī notiks izrāde krievu valodā ar krievu aktrises Lijas Ahedžakovas piedalīšanos. Nu, vai precīzāk – ukraiņu aktrises no krievijas. Vai Ukrainā dzimušas ukrainietes ar krievijas pilsonību, kas dzīvoja un strādāja krievijā arī pēc 2014. gada. Par to nenosodu, lielākā daļa pasaules, mani ieskaitot, nesaprata, kādi sūdi briest, līdz pat 2022. gadam.
Bet nu, vārdu sakot, Daugavpilī notiks izrāde krievu valodā, ko sarakstījusi krieviete, režisē krieviete un lomās būs krievu aktieri. Izrādes nosaukums ir “Mans mazdēls Venjamins”, un patiesībā Latvijā dažādās vietās tā tiek izrādīta jau vismaz kopš 2016. gada.
Šīs pašas izrādes dēļ krievijas Iekšlietu ministrijas Galvenā pārvalde sāka pret Liju Ahedžakovu pārbaudi pēc administratīvā panta par krievijas armijas “diskreditēšanu”. Jo aktrise pēc izrādes uz Brēmenes teātra skatuves izgājusi ar Ukrainas karogu rokās.
Proti – nenoliedzami drosmīga kundze, kas iestājas par Ukrainu. Visu cieņu. Bet vai tiešām tas nozīmē, ka visās malās rādīt šo izrādi ir burtiski Latvijas pienākums? Sociālajos tīklos daudzi bija sašutuši par to, ka šo izrādi varēs apmeklēt tikai Daugavpilī. Organizatori paši to komentēja ļoti daiļrunīgi: “Rīgas teātru vadībām vienkārši nav pautu, jo īpaši Dailes teātrim.”