:format(webp)/nginx/o/2023/11/08/15706399t1h351e.png)
“Vai viņi vēl piekopj elkdievību un noteiktā laikā vai gadatirgos pulcējas noteiktās vietās, uz pakalniem vai ielejās, vai pie kapelām, lai ziedotu elkiem, un kur paliek upurētais?” Tāds jautājums gluži kā ērģeļu pēdējā akorda noslēpumaina atbalss ierakstīts Salacas draudzes 1641. gada vizitācijā. Šajā revīzijas dokumentā runa ir par Lībiešu Upuralu Svētupes krastā – iespaidīgu seno lībiešu sakrālo rituālu liecību. Te ziedojumos nesta krāsota vilna un gaiļa spalvas, arī lentes un dzīpari, monētas, maize. Alas sienās iegrebts jumītis un krusti, un uzieti skrāpējumi, ko pazemes tumšajos labirintos atstājuši tūristi jau pirms aptuveni 380 gadiem.
Lībiešu Upurala Svētupes krastā atrodas pie Kuiķuļu mājām Limbažu novadā. Tas ir iespaidīgs pazemes veidojums daudzu desmitu metru garumā, un tā ir visvairāk pētītā upurala, kur atrasts simtiem monētu un desmiti citu senatnes artefaktu. Svētupes Lībiešu Upuralā ir iegūta Latvijā lielākā ar seno sakralitāti saistāmā arheoloģisko senlietu kolekcija. Tā ir svētvieta, ko lībieši izmantoja, sākot no 14. gadsimta, un ziedošana tur turpinājās aptuveni līdz 19. gadsimta vidum vai pat ilgāk.
Ala izveidojusies, ūdenim pakāpeniski izskalojot savu ceļu devona perioda smilšakmens klintī. Tā kā smilšakmens ir mīksts un nenoturīgs nogulumiezis, tad laika gaitā upurala piedzīvojusi nemitīgas pārvērtības. Tās ģeoloģiskais vecums nav zināms, bet lībiešu upurrituālu laikā tās aktīvais veidošanās process, ticamāk, bija noslēdzies.
Upuralas mūsdienu izpēti aizsāk dabas pieminekļu pētnieks Guntis Eniņš pagājušā gadsimta 70. gados. Ar apbrīnojamu pašaizliedzību viņš strādā ekstremālajos apstākļos un par mata tiesu izglābjas no nāves nosmokot, jo ir iesprūdis kādā pavisam šaurā vietā un ātri izelpo tur pieejamo niecīgo skābekļa daudzumu. Par laimi, kolēģis viņu paspēj izvilkt ārā.
Kuiķuļu zemniekam piedraud ar sodu