Kā ir nomirt Austrijā?

Austrijā hospisa aprūpes sistēma sastāv no trim vaļiem: mobilās aprūpes komandas, hospisa dienas centrs un hospisa stacionāra.

Hospisa atvaļinājums

“Tagad cienīga nāve ir atzīta par katras personas pamattiesībām Austrijā. Dzīves kvalitāte iespējama arī smagi slimiem cilvēkiem un viņu tuviniekiem līdz pēdējam elpas vilcienam!” atzīst Zalcburgas hospisa kustības vadītājs Mmag. Kristofs S.Eisls.

Protams, Austrija nav celmlauze hospisa aprūpes sistēmas ieviešanā, patiesībā arī viņiem ceļš līdz valsts finansējuma piesaistei bijis garš. (Valsts institūcijas hospisa aprūpes jautājumam aktīvi pievērsās pēc skandalozā gadījuma, kad četras sanitāres (māsu palīgi) “palīdzēja” nomirt vismaz 20 nedziedināmi slimiem cilvēkiem, par ko divas tika notiesātas ar mūža ieslodzījumu (bet tika atbrīvotas labas uzvedības dēļ). Notiesātās apgalvoja, ka viņu rīcība bija žēlastība pret veciem un hroniski slimiem pacientiem. Taču šīs slepkavības pievērsa uzmanību arī tam, kādos apstākļos atrodas nedziedināmi slimie cilvēki slimnīcās (jo viņas strādāja terminālo pacientu nodaļā), kāda ir darba vide utt. Šīs slepkavības savā ziņā palīdzēja attīstīties kvalitatīvai hospisa aprūpei.) Lai arī tagad hospisa aprūpei ir gan valsts, gan pašvaldību, kā arī apdrošināšanas kompāniju finansējums, lielu daļu izmaksu joprojām sedz ziedotāji.

Starp citu, Austrijā kopš 2002.gada 1.jūlija ir spēkā likums par tiesībām uz ģimenes hospisa atvaļinājumu. Tās ir darbinieku likumīgas tiesības uz mainītu darba laika režīmu, lai aprūpētu mirstošus tuviniekus. Var izvēlēties kādu no šīm iespējām: darba laika samazinājums, darba laika maiņa, kopšanas atvaļinājums. Sākotnēji vienu no šiem variantiem var izmantot līdz trim mēnešiem un, ja nepieciešams, pagarināt līdz sešiem. Darbinieki ir aizsargāti pret atlaišanu aprūpes laikā, kā arī četras nedēļas pēc tam. Ģimenes hospisa atvaļinājumu var izmantot laulātie, vecāki, vecvecāki, bērni, mazbērni, adoptētie un audžubērni, partneri, brāļi un māsas, vīra vecāki un vīra vecāki. Turklāt šo atvaļinājumu var dabūt arī vairāki radinieki vienlaikus.

Piemēram, smagi slima vecāka bērni var izlemt, ka abi saīsinās darba laiku, lai pārmaiņus būtu līdzās tētim vai mammai.

Šis atvaļinājums ir būtisks, jo, līdzīgi kā Latvijā, arī Austrijā lielāko daļu nedziedināmi slimo pacientu aprūpē radinieki, jo cilvēki vēlas mirt mājās! Tiesa, viņiem ir daudz palīgu. Viens no tiem – mobilās paliatīvās aprūpes komandas, kas darbojas (jau kopš 1989.gada!) pēc tāda paša principa kā pie mums: starpdisciplināra komanda ierodas pie pacienta dzīvesvietā, nodrošinot holistisku aprūpi, lai nedziedināmi slimie cilvēki varētu palikt mājās, tiktu medicīniski aprūpēti un atsāpināti, kā arī emocionāli atbalstīti – gan pacients, gan tuvinieki. Tuvinieki tiek arī apmācīti pareizas aprūpes sniegšanā. Šo pakalpojumu Zalcburgā sniedz starptautiskā labdarības organizācija "Caritas", kas aktīvi sadarbojas gan ar slimnīcām, ārstiem, gan hospisa kustību un brīvprātīgajiem. Jo paliatīvās aprūpes komandas nesniedz sociālo aprūpi, to nodrošina atsevišķi, un, dzirdot, ka mums mobilajās komandās ir gan sociālā, gan medicīniskā aprūpe, Austrijas kolēģi atzina, ka esam viņiem soli priekšā, arī viņi gribētu šādu “viss vienā”.

Viesmīlīga aprūpe ārpus mājas – dienas hospiss

Liels atbalsts gan pacientam, gan viņu tuviniekiem, ir arī dienas hospisi, protams, tie pieejami, kamēr pacients vēl ir transportējams, kā arī vēlas satikties ar citiem līdzīgajiem. Dienas stacionārā tiek piedāvāta draudzīga un viesmīlīga aprūpe ārpus mājas sienām. Tā ir vieta, kur medicīniskā aprūpe apvienota ar socializēšanos. Paliatīvās aprūpes ārsts un medmāsas piedāvā vislabāko iespējamo medicīnisko aprūpi, rūpīgi apmācīti brīvprātīgie nodrošina ikdienas aprūpi un dažādas aktivitātes. It kā esi atbraucis pie kāda ciemos uz māju, kur apskata arī ārsts. Turklāt pierādīts, ka vides maiņa palielina dzīves kvalitāti.

Zalcburgā biedrībai “Hospiz Bewegung Salzburg” ir divi dienas hospisi, mēs viesojāmies Kleingmain dienas hospisā, kas tika atvērts 2000.gadā kā pirmais dienas hospiss Austrijā, taču ātri vien lielā pieprasījuma dēļ bija nepieciešamas lielākas telpas. Pateicoties pašvaldības politiķu atbalstam, kā arī prāvam privātam ziedojumam, 2013.gadā dienas hospiss varēja pārcelties uz lielāku ēku (renovētu bijušā staļļa ēku).

Dienas hospiss patiešām rada sajūtu kā mājās! Tajā ir plaša dzīvojamā telpa, bibliotēka, virtuve, zaļš pagalms, virtuve, arī “klusuma telpa”. Pie sienām – gleznas. Diena sākas ar kopīgām brokastīm, kam seko hospisa aprūpes ārsta konsultācija, ikdienas aprūpe, pusdienas, snauda ērtajos klubkrēslos (tāpēc nav vajadzīgas atsevišķas istabiņas, visi guļ kopā). Pēcpusdienā tiek cepta un baudīta kūka. Tam pa vidu dažādas aktivitātes un sarunas. Dienas hospiss vienlaicīgi var uzņemt līdz desmit cilvēkiem, tāpēc, lai šo pakalpojumu saņemtu pēc iespējas vairāk cilvēku, to var apmeklēt reizi nedēļā.

Dienas hospisi novērš sociālās izolācijas risku slimības dēļ, jo cilvēki var satikt sev līdzīgos, kas darbojas teju kā atbalsta grupa

– visiem ir līdzīgi pārdzīvojumi, turklāt sarunas notiek drošā vidē. Darbinieki novērojuši, ka viesi, par kuriem ģimenes locekļi saka, ka mājās viņi ir nerunīgi, satiekoties ar citiem, atplaukst un apmainās ar pārdomām un idejām par to, kā tikt galā ar savu situāciju. Dienas hospisā viesi var uzkavēties no 8:30 rītā līdz 16:30 pēcpusdienā. Tā ir arī atelpas diena tuviniekiem, jo viņi var šo dienu izmantot, lai mierīgu sirdi apdarītu savus darbus, kā arī atpūstos no ikdienas aprūpes.

Kad mēs viesojāmies dienas stacionārā, bija pusdienlaiks, un visa māja smaržoja pēc tikko pagatavotas maltītes! Pie lielā galda virtuvē sēdēja visi stacionāra viesi (stacionāra darbinieki apmeklētājus dēvē par viesiem, nevis pacientiem), dažiem turpat blakus – sistēmas, dažus brīvprātīgie baroja. Viesi, ar mums iepazīstināti, priecīgi māja ar roku. No malas nepateiktu, ka šie ir cilvēki, kas apzinās, ka pavada savas dzīves pēdējos mēnešus/nedēļas.

Uzturēšanās un konsultācijas dienas hospisā ir bezmaksas, vienīgais, par ko viesiem ir jāmaksā, – septiņi eiro par maltīti.

Dienas hospisā strādā trīs paliatīvās aprūpes ārsti, sešas medicīnas māsas, kā arī 50 brīvprātīgie. Brīvprātīgie ir hospisu kodols. Jo viņi veic teju visu psihosociālo aprūpi – gan gatavo ēst, gan palīdz paēst, gan lasa priekšā grāmatas, kopā glezno, spēlē spēles, izstumj pastaigā utt. Protams, brīvprātīgie šim darbam tiek sagatavoti ar intensīvu apmācību kursu (120 mācību stundas, 40 stundu prakse), lai varētu sniegt cilvēkiem to, kas viņiem nepieciešams šajā dzīves posmā: laiku, rūpes un sarunas, lai mazinātu bailes un vientulību. Lai gan brīvprātīgie nevar aizstāt profesionālu medicīnisko aprūpi, tie var sniegt ārkārtīgi svarīgu atbalstu.

Šobrīd Zalcburgā brīvprātīgi “strādā” 57 hospisa dežuranti – ciešā sadarbībā ar dienas hospisa ārstiem un medmāsām, kā arī paliatīvās aprūpes komandu, jo hospisa dežuranti dodas arī pie pacientiem uz māju.

“Būtu zinājis, ka te tik labi, brauktu ātrāk!”

Taču ne visiem pacientiem risinājums ir paliatīvās aprūpes komandu apciemojumi un viesošanās dienas stacionārā. Austrijā ir 14 hospisa stacionāri, viens no tiem – “Raphael Hospice Salzburg”, kas tika atvērts 2002.gada 15.martā, tā vadmotīvs – “Atvieglojums, kur dziedināšana vairs nav iespējama”.

“Raphael Hospice Salzburg” ir desmit plašas vienvietīgās istabiņas, kuras pacienti var iekārtot pēc savām vēlmēm, sākot no tā, vai gultu novietot ar skatu pret logu, vai gar sāniem, vai pie sienām pielikt mīļākās gleznas, izkārtot tuvinieku fotogrāfijas, telpaugus. Vienīgais, ko pēc ugunsdrošības noteikumiem nevar telpā ienest un lietot, – sveces.

Vienīgā “īstā” svece atrodas īpašā piemiņas stūrītī, to iededzina, kad kāds no pacientiem nomiris.

Vai dzīvniekus arī var vest līdzi? Kaķi jā, bet suni gan ne. Telpā ir arī otra gulta tuviniekam, ja viņš izrāda vēlmi tur nakšņot (sevišķi tas notiek pēdējās dienās), turklāt hospisā liela uzmanība tiek pievērsta tuvinieku atbalstam viņu bailēs, šaubās un bēdās. Katrā istabā plaša vannas istaba, lai var iestumt ratiņus un nomazgāt pacientu dušā. Ir arī vannas istaba, uz kuru ved mazgāt gulošos pacientus. Tieši slimnieku apmazgāšana ir viena no problēmām, ar ko saskaras “Hospiss Māja” aprūpētājas, veicot ikdienas aprūpi pacientu dzīvesvietās. Daudziem vannas istabas ir tik mazas (pat mājās, kas ir gana plašas), ka tajās ar ratiņiem nevar iebraukt vai arī aiznest gulošu cilvēku, lai ērti nomazgātu vannā. Pacientus tuvinieki lielākoties mazgā ar slapjajām salvetēm, taču tā nav pienācīga apmazgāšanās. Turklāt pierādīts, ka tekošs ūdens ir dziedinošs. “Hospiss Māja” aprūpētāja Solvita Bairavi stāsta, ka tad, ja ir atbilstoši apstākļi, arī mazgāšanos var pārvērst par dziedinošu rituālu, piemēram, uzliet siltu zālīšu novārījumu, kas īpaši patiktu pirts cienītājiem. “Ja cilvēks saka, ka neko negrib, bieži vien tas ir tikai tāpēc, ka tas ir neērti, tas prasa no viņa papildu piepūli, bet viņam jau tā nav spēka.”

Pie katras istabiņas ir plašs balkons vai pirmajā stāvā – terase. Cilvēki ļoti grib pēc iespējas vairāk laiku pavadīt svaigā gaisā, lūdz, lai sasedz kaut ar piecām segām, bet – lai ir laukā, lai ir dabas klātbūtne!

Stacionārā tiek darīts viss iespējamais, lai būtu mājīga, ģimeniska vide. Tāpēc, protams, tajā ir kopējā virtuve, kur brīvprātīgie katru rītu gatavo brokastis, turklāt – tieši to, ko pacients vēlas. Nav tā, ka visiem pulksten septiņos jāēd putra! Nē, vispirms tiek apzinātas vēlmes un tad tās iespēju robežās tiek izpildītas (lielākoties pacienti, kuriem vēl ir ēstgriba, izvēlas olas). Hospisa galvenā ārste stāsta, ka brīvprātīgie vienmēr piedomā arī pie īpaša pasniegšanas veida, kaut vai ziediņu mazā vāzītē uz paplātes uzliks. Jā, arī stacionārā brīvprātīgajiem ir liela loma, viņi ar pacientiem pavada daudz laika, dara, ko nu pacients vēlas un ko arī brīvprātīgais prot (iecienītas maigas roku masāžas), kā arī dežurē naktīs.

Vidējais laiks, ko pacienti pavada stacionārā, ir trīs nedēļas. Galvenā ārste MR Dr. Ellen Üblager atzīst, ka cilvēkiem joprojām ir daudz mītu par šo vietu,

agrāk to dēvēja pat par “nāves mājām”, bet jau pēc pirmajām dienām lielākā daļa secina: “Būtu es zinājis, kā te ir, brauktu ātrāk!”

Jo pacients, viņa vēlmes, te ir vissvarīgākās. Teju nekas netiek liegts, jā, cilvēkiem pirms nāves tiek ļauts gan smēķēt (tikai ne gultā un ne pie skābekļa aparāta), gan iedzert alu vai konjaciņu.

Cik tas maksā? Pašreizējā dienas likme pacientiem par stacionāro aprūpi ir 95 eiro dienā, kas ir tikai daļa no faktiskajām izmaksām, bet hospisa vadība cer, ka reiz tā būs bezmaksas.

Arī ārstnieciskā pieskāriena un mūzikas terapeiti

Hospisa komandā ir 15 kvalificēti veselības un aprūpes darbinieki, trīs ārsti, sociālais darbinieks, kapelāns, psihoterapeits, fizioterapeits, 20 apmācīti brīvprātīgie. Vienā maiņā, proti, uz vietas, katru dienu dežurē gan ārsts, gan trīs māsas (uz desmit pacientiem!). Jo svarīgi, lai pilnībā tiktu novērstas pacientu fiziskās sūdzības, lai viņi būtu atbrīvoti no sāpēm. Ar pacientiem strādā īpaši terapeiti – tostarp “ārstnieciskā pieskāriena” terapeits un mūzikas terapeits. Kā zināms, pieskārieniem ir liela ietekme uz mūsu garīgo veselību. Mūsu labsajūtai tie nepieciešami kā gaiss. “Pieskaroties, piemēram, izdalās oksitocīns. Šis hormons palēnina sirdsdarbību, atslābina muskuļus, tam piemīt antidepresīva iedarbība. Vēstījumu “es esmu dzīvs” nevar nodot citā veidā kā vien caur ķermeni. Klusam, mīļam pieskārienam dažkārt var būt lielāka ietekme nekā daudziem vārdiem,” skaidro pieskārienu terapeite Kristīne Burgere.

Mēs iepazināmies arī ar mūzikas terapeiti Ritu Bidvaiti – lietuvieti, kura reizi nedēļā dodas pie hospisa pacientiem ar ļoti īpašiem mūzikas instrumentiem. Piemēram, vibroakustisko instrumentu “Bass Tao Leier” – īpašu četru oktāvu stīgu instrumentu, ko var spēlēt tiešā ķermeniskā kontaktā, proti, uzlikt uz pacienta ķermeņa vai arī gultas. “Šīs smalkās skaņas vibrācijas kopā ar koka instrumenta vibrācijām labvēlīgi iedarbojas tieši uz pacienta ķermeni un nodrošina dziļu relaksāciju. Arī tuvinieki var piedalīties šādā skaņu meditācijā, kas dažiem pacientiem šķiet kā dvēseles glāsts,” skaidro Rita. Tao liras ritmiskais, dzirkstošais, meditatīvais skanējums ir kļuvis par vienu no galvenajiem mūzikas terapijas dziedināšanas instrumentiem ar pārsteidzošu efektu. Tomēr pats svarīgākais nav instruments, bet gan cilvēcība un empātija.

“Es eju kā cilvēks pie cilvēka, nevis kā terapeits pie slimnieka.”

Taču tad pienāk brīdis, kad pacients mirst. Darbinieki vienmēr ar pacientu ir izrunājuši par viņa vēlmēm šajā brīdī – vai zvanīt tuviniekiem, ja viņi nav līdzās, vai grib, lai blakus ir kāds cits, piemēram brīvprātīgais, kas atbalsta un tur roku, vai gluži otrādi – grib nomirt viens. Vai grib klusumu vai mīļāko mūziku fonā. Jo hospisā nav “ātrās nāves”, tas ir lēns process, un speciālisti redz, kad tas sākas. Ja pacients izteicis vēmi nezvanīt radiem, tas netiks darīts. Zvanīs tad, kad, pacients būs nomiris. Un šajā hospisā mirušā ķermeni nekur steigšus prom nenogādā, lai tik pēc iespējas ātrāk atbrīvotu vietu nākamajam. Nē, mirušais turpat tiek nomazgāts, apkopts (ja vien tuvinieki nav izrādījuši vēlmi to darīt paši), saģērbts un gaida atbraucam tuviniekus atvadīties. Istabā sanes ziedus un piemiņas vietā iededz svecīti... Cilvēcīga atvadīšanās.

Un tuvinieki veic ierakstu hospisa “atmiņu grāmatā”. Tās kā biezās baznīcas grāmatas glabā ierakstus par katru cilvēku, kas tur pavadījis savas dzīves pēdējos mirkļus.

“HospissLV” ļoti cer, ka arī Latvijā reiz būs šādi dienas centri un stacionāri. Ilze Zosule, “Hospiss LV” valdes locekle, pēc brauciena bija iedvesmota: “Pieredzes apmaiņa ar Zalcburgas hospisa kolēģiem mums deva ne tikai daudz informācijas par darbu organizēšanu Austrijā, bet arī nostiprināja mūsu pārliecību par to, ka mūsu augstie standarti un uz cilvēka cieņu vērstie principi ir tā vērti, lai par tiem iestātos un cīnītos. Viss cilvēcīgais ir tik ļoti līdzīgs gan pie mums, gan pie viņiem. Tagad zinām, ka esam Eiropas līmenī!”