2024. gada aprīļa vidū, kad Latvijā vasara vēl mijās ar ziemu un no rītiem visi kā garkakļi lūkojās laukā pa logu un ne brīdi neattapa, kā tērpties – ziemas zābakos un vamzī vai puķainā havajiešu blūzē, ar salmu cepuri galvā –, es ar pārpildītu un smirdīgu "voperetto" no Venēcijas kanāla iebraucu lagūnā, lai dotos uz Lido – tūristu un atpūtnieku iecienītu Venēcijas salu, kur pirms vairāk nekā simts gadiem izcilais vācu rakstnieks, Nobela prēmijas literatūrā ieguvējs Tomass Manns iemīlējās dižciltīgā poļu zēnā un, mīlas iedvesmots, uzrakstīja noveli “Nāve Venēcijā”. Lepnā viesnīca, kurā dzīvoja Manns un kur Lukīno Viskonti 1971. gadā uzņēma noveles ekranizējuma ainas, joprojām stāv, tikai pamesta, spokaina, ieaugusi krūmos, gluži kā mūsu pašu Ķemeru viesnīca kādā zināmā pagātnes mirklī. Pludmale, kurā Manns gulšņāja, vērodams zēnu, ir kā no grāmatas izkāpusi. Un gaisā pat jaušams kaut kas līdzīgs nāvei...

Zēnos man nekad nav sanācis iemīlēties. Nezinu, kārtis nav salikušās vai kas. Varbūt taisnība tam puikam, kurš man nesen ne no šā, ne no tā paziņoja, ka es neesot attiecīgā auditorija. Nezinu, ko tas nozīmēja, bet varbūt es vienkārši esmu vecūksnis.

Tiesa, lai arī zēnos nav gadījies iemīlēties, tomēr es saprotu skaistumu. Jaunība, neizsīkstoša enerģija, dzīvesprieks un spars, nevainīgums un nesamaitātība – kas gan var būt skaistāks? To redzēja senie grieķi, Manns un vēl daži citi. Protams, kā pirms diviem tūkstošiem, tā pirms simts gadiem cilvēki bļāva: pedofilija un izvirtības, nekas vairāk! Tomēr – vai tiešām? Tomass Manns savā novelē nepaskaidro, kāda ir šī viņa mīlestība pret 13 gadus veco zēnu, lasītājam priekšā ne mirkli neatklājas kaut kripata erotiskā. Tomēr kaut kas tur ir. Vecais ūpis taču tajā Lido pludmalē ir teju vai apsēsts ar šo zēnu un nespēj iedomāties sāpīgo brīdi, kad tas ar ģimeni dosies prom no Venēcijas. Esmu pārliecināts, ka Manns, pats atrodoties relatīvā dzīves norietā, iemīlējās zēna jaunībā. Un par to arī ir viņa novele.

Komentāri
CopyLinkedIn Draugiem X