:format(webp)/nginx/o/2021/09/22/14085528t1h446f.jpg)
Pirmais, ko redzam, tikuši garām Krievijas karavīru posteņiem, ir milzīga pelēku blokmāju sala. Busiņā braucam garām mīklainām ēkām ar lakonisku uzrakstu "Krievijas armija", pēc tam – Ļeņina piemineklim trīs stāvu augstumā, bet pilsētas centrā izstādīts ģerbonis ar sirpi un āmuru. Nē, mēs neesam atgriezušies pagātnē vai caur kādu portālu nejauši nonākuši alternatīvajā realitātē. Mēs atrodamies Piedņestras galvaspilsētā Tiraspolē. Pretēji tam, ko daudzi domā, Piedņestra uzskatāma ne tik daudz par separātisku veidojumu ar lielu mīlestību pret Krieviju, bet gan drīzāk par pāris ietekmīgu cilvēku bandītisku biznesa projektu.
Kad latviešu žurnālistu grupiņa satiekas Moldovā, protams, nav ilgi jāgaida, līdz tiek kalti plāni par braucienu uz Piedņestru – šo savādo Padomju Savienībā iekonservējušos veidojumu, kas ir katra "tumšā tūrisma" piekritēja sarakstā. Nelaime tikai tāda, ka žurnālistiem jāpiesakās akreditācijai divas nedēļas pirms ierašanās, bet mūsu rīcībā ir divas dienas. Nolemjam, ka atstāsim televīzijas kameras un preses kartes viesnīcā un brauksim kā tūristi.
Tomēr biedē doma: kas notiks, ja mūs pieķers? Tikai mēnesi pirms mūsu brauciena Piedņestras starptautiski neatzītais "deputātu kongress" bija vērsies pie Krievijas, lūdzot tās "aizsardzību", un starptautiskajos medijos izskanēja pat pieņēmumi, ka Krievija, balstoties uz šo lūgumu, varētu mēģināt anektēt Piedņestru. Tie izrādījās pārspīlējumi.
Ārvalstu žurnālistu braucieni uz Piedņestru dažkārt beigušies ar izbīli, citreiz – ar kukuli. Piemēram, raidorganizācijas BBC žurnālists Breds Koens pirms desmit gadiem paklausīja muļķīgam padomam iebraukt Piedņestrā bez reģistrēšanās. Atpakaļceļā viņam nācās pasēdēt robežsardzes pratināšanas telpā, līdz viņš robežsargam samaksāja 50 dolāru lielu kukuli (kas tolaik bija apmēram ceturtā daļa no vidējās mēnešalgas Piedņestrā).