/nginx/o/2021/12/01/14234168t1hddff.jpg)
Ir tās reizes, kad ir ļoti smagi, bet tu turies. Turies līdz pēdējam, lai nesalūztu un paliktu kājās. Tomēr pēc kāda laika sakrājies tik daudz, ka vairs nevar izturēt un vadzis vienkārši lūst. Katram tā noteikti ir gadījies. Bet, kad šis vadzis pēc burtiski padsmit gadus ilgušām ciešanām vairākiem cilvēkiem sāk salūzt vienlaikus, ar regularitāti reizi nedēļā un tieši pirms Eiropas Parlamenta vēlēšanām, es teiktu, ka uz to jāraugās vismaz kritiski.
Runa, protams, ir par skaļajiem apvainojumiem, kas pēdējā laikā izskanējuši pret "Jauno Vienotību". Es šeit necentīšos attaisnot partiju vai teikt, ka viss izskanējušais ir nepatiesība. Tāpat – negrasos apgalvot, ka trauksmes cēlāju teiktajam vajadzētu akli ticēt un viņi ir kaut kādi svētie. Tas, ko vēlos, – pirms secinājumu izdarīšanas un izmeklēšanu rezultātu sagaidīšanas vienkārši nedaudz padomāsim.
Pagaidām neviens no mums tā īsti nezina, kas un kā noticis, tāpēc labāk runāsim par faktiem. Tātad, ir fakts, ka partija "Jaunā Vienotība" kopš Krišjāņa Kariņa lidojumu skandāla saņem arvien jaunus pārmetumus par pretlikumīgām darbībām. Nu jau arī par pretkonstitucionālām, kas ir vispār prātam neaptverami.
Vispirms no zila gaisa uzradās Normunds Orleāns, kurš paziņoja, ka partija viņam jau kādus 13 gadus maksājusi algu aploksnē. Un principā bezmaz vai visiem partijas biedriem maksājusi aploksnēs. Brīdī, kad šī ziņa bija aizrotējusi prom no ikdienas aktualitātēm, viņš nāca klajā ar jaunu paziņojumu, ka partija izspiedusi no viņa bezmaksas pakalpojumus.