Noskaties ⟩ Caurs jumts un brūkoši griesti: ministrijai trūkst naudas, lai uzturētu Eiropā trešo vecāko muzeju (3)

Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs pirms gada nosvinēja 250 gadu jubileju. Šis ir ne tikai vecākais publiskais muzejs Latvijā un Baltijā, bet trešais no vecākajiem Eiropā. Muzeja krājumos glabājas vairāk nekā pusmiljons eksponātu. Daudzi ar unikālu vērtību.

Pirms četriem gadiem vienai ēkai atjaunota fasāde. Bet pēdējie nozīmīgie remontdarbi muzejā notikuši no 1988. līdz 1989. gadam. Tolaik ēkas jumtam nomainīja dakstiņus. Šos darbus pieredzējis arī Imants Zauls, kurš te lielāko daļu mūža nostrādājis par inženieri. Bijis arī alpīnists un kopā ar Teodoru Ķirsi kā pirmie latvieši uzkāpuši Everestā.

Kalnā kāpšanas iemaņas noder arī muzejā, jo te bieži jālabo caurie jumti.

Daļai muzeja ir kapara, daļai dakstiņu jumts. Dakstiņi ir ar pamatīgiem caurumiem. Jumts izskatās kā siets. Lietus laikā ūdens tiek arī iekšā bēniņos un tālāk sūcas stāvu pārsedzē. Caurumu dēļ mitrums gan arī ātrāk izžūstot. Bēniņu grīda piebērta ar būvgružiem, kas lieki noslogo ēkas konstrukcijas. Siltumizolācijas nav.

Daļā, kur jumtu klāj kapars, arī tas ir bez jebkādiem siltinājumiem. Mainoties temperatūrai, metāls noraso, ziemā nosarmo un tad atkal atkūst. Viss mitrums pil pa bēniņu telpām. Sūcas tālāk augšstāvu pārsedzēs un koka konstrukcijās. Lai no mitruma tālākas tecēšanas kā paglābtos, izklātas plēves un salikti spaiņi vietās, kur tek visvairāk. Agrākie griestu logi likvidēti, vietā uznaglots finieris. Kā saka Imants - viss siltums izkūp gaisā. Arī tas ziemas laikā kausē apsalušo jumtu un rada papildu mitrumu, kas tek iekšā.

Vienā no augšējā stāva arhīva telpām iesēdušies griesti. Vismaz par 15 centimetriem. Tas noticis, deformējoties jumta koka konstrukcijām bēniņos.

Kanalizācijas, apkures, ūdens sistēmas tikai neliela daļa atrodas muzeja pagrabā. Tur vairums jau ir nomainītas, jo tās aizkaļķojas un vienkārši pārstāj funkcionēt. Saimniecības daļas vadītājas kabinetā kā suvenīrs glabājas viena šāda caurule, ko inženieri nomontējuši. Bet lielākā daļa komunikāciju ir ieraktas pagalma daļā zemē, kur pāri ir vēsturiskais pārsegums, ko uz savu galvu rakt vaļā nevar.

Tāpēc muzejs dzīvojot "uz pulvera mucas". Jebkurā brīdī ūdens un apkure var beigties.

Pirms gada Rīgas domes komisija apsekoja muzeju. Secinājuši, ka viena no muzeja iekšpagalma fasādēm esot tik sliktā stāvoklī, ka nokļuvusi vidi degradējošu objektu sarakstā. Tāpēc šogad Rīgas pašvaldībai jāmaksā paaugstināts nekustamā īpašuma nodoklis - 42 tūkstoši eiro.

Galvenā muzeja vērtība - krājumi - vairumā glabājas tam neatbilstošās telpās. Ar sliktu padomju gados veidotu vai nekādu ventilāciju. Daudzviet starp simtgadīgu izrakteņu plauktiem iespiestas arī darbinieku darba vietas. Tas ir pret jebkādiem glabātavu standartiem. Daži eksponāti glabājas ledusskapjos, kas arī nav piemērots veids, bet citu aukstuma vitrīnu neesot.

Logi ir veci un cauri. Bet kā vēstures piemineklim bez restauratoriem un projekta paši tos labot nevar. Siltumapgāde no padomju laikiem.

Muzeja darbinieki ironizē, ka likums no nākamā gada publiskajām ēkām uzliek par pienākumu izvietot iekārtas, kas regulē siltuma padevi. Šeit tas fiziski nav iespējams.

Muzeja ēkas Finanšu ministrija no Kultūras ministrijas pārņēmusi pirms 20 gadiem. Pārvaldīšanā nodotas VAS “Valsts nekustamie īpašumi”. Tur saka - vairāk nekā 15 gadus ar muzeju ir noslēgts apsaimniekošanas un lietošanas līgums. Tas paredz ka īpašuma pilnvērtīgu apsaimniekošanu, uzturēšanu un ilgtermiņa investīciju plānošanu veic pats muzejs. Naudas piesaiste arī esot muzeja atbildība. Šobrīd par telpām muzejs nemaksā. Pārvaldnieks piedāvā slēgt nomas līgumu. Tad būtu jāmaksā nomas maksa, kas ļautu plānot kādus uzturēšanas darbus. Bet jautājumu par fundamentālu remontu, piemēram, caurajam jumtam, siltuma, ūdens apgādei, brūkošiem griestiem tas tik un tā nerisinātu.

Muzeja ēkas stāvoklis un nolietojums jau ir sasniedzis ap 40%, kas apzīmējams ar vārdu neapmierinošs. Apsaimniekošanas un lietošanas līgumi esot noslēgti ar citiem muzejiem. Tas palīdzot uzkrāt īpašu fondu, ko izmantot lielāku darbu veikšanai, un nenolaist ēkas stāvokli. Kā mums atbildēja Finanšu ministrija - Kultūras ministrija turpmākajiem trim gadiem prasījusi naudu gan muzeja remontam - kopā ap gandrīz 3 miljoniem -, gan arī naudu, kas ļautu noslēgt nomas līgumu. Tam gadā būtu vajadzīgi vēl 394 200 eiro. Bet Finanšu ministrijas atbilde ir lakoniska - ņemot vērā ierobežotās valsts budžeta iespējas, pieprasījumi netika atbalstīti.

Muzejā rāda vairākus projektus. Vecākais tapis pirms krīzes 2008.gadā. Rekonstrukcijas papīri sarakstīti, nauda meklēta. Bet tie nav īstenoti. Muzeja darbinieki baidās, ka kādas pamatīgas avārijas dēļ ēku nāksies slēgt. Kultūras ministre piedāvā sēsties pie galda abām ministrijām un meklēt risinājumu. Jo atbildes, ko darīt, viņai šobrīd neesot.

Kā norāda Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja direktore, daudzas tehniskās problēmas muzejā izdevies novērst, tikai pateicoties Imantam Zaulam, kurš savos 80 gados totālos naudas trūkuma apstākļos joprojām cenšas glābt brūkošos griestus, caurules un jumtu.