Vēl nesen jebkurus ierosinājumus par fiskālo piesardzību kreisi noskaņotie ekonomisti ātri noraidīja kā "taupību". Taču, augstām procentu likmēm strauji kļūstot par jauno normu, ideja, ka jebkuru ekonomisko problēmu var atrisināt ar lielāku valsts aizņēmumu, ir kļuvusi neatbalstāma.

Nenoliedzami, ka pirms pandēmijas laikmetā, kad reālās procentu likmes bija ļoti zemas, parāds patiešām šķita bezmaksas, un tas ļāva valstīm tērēt tagad bez nepieciešamības maksāt vēlāk. Taču šis tērēšanās bums balstījās uz diviem pieņēmumiem.

Pirmais pieņēmums bija, ka valdības parāda procentu likmes saglabāsies zemas bezgalīgi vai vismaz pieaugs tik pakāpeniski, ka valstīm būs gadu desmiti laika, lai pielāgotos. Otrais pieņēmums bija tāds, ka pēkšņas, apjomīgas izdevumu vajadzības, piemēram, militāro spēku palielināšanu, reaģējot uz ārvalstu agresiju, var finansēt, uzņemoties vēl lielāku parādu slogu.

Tomēr pēdējo divu gadu laikā situācija ir mainījusies, jo šāda veida "maģiskā domāšana" saskārusies ar skarbo realitāti – augstu inflāciju un atgriešanos pie normālām ilgtermiņa reālajām procentu likmēm.

Komentāri (2)
CopyLinkedIn Draugiem X