Meža ceļu svarīguma dažādie aspekti

Ceļi mežam un ne tikai

“AS “Latvijas valsts meži” (LVM) meža autoceļu tīkla kopējais garums 2023. gadā bija 13 235 kilometri – ar šķembu, dolomīta un grants segumu 12 119 km, bez seguma – 1087 km un ar melno segumu – 29 km jeb asfaltētie, kas ir palikuši mantojumā no bijušajām armijas bāzēm, kā arī izbūvēti jauni – kas ved uz kokaudzētavām,” stāsta LVM meža autoceļu eksperts Ivars Caune.

2023. gadā LVM investēja 28 miljonus eiro ceļu būvniecībā un pārbūvē, kopumā tika atjaunoti vai uzbūvēti no jauna 294 kilometri meža autoceļu.

LVM būvē ne tikai ceļus no jauna, bet arī rūpīgi gādā par visiem savā pārziņā esošajiem ceļiem. Latvijā likumdošana nosaka, ka pēc mežizstrādes vienmēr ir jāatjauno mežs, tātad, kad raža novākta, būs vajadzīgs ceļš, pa kuru nogādāt jaunos stādus un vēl pēc gadiem – veikt jaunaudzes kopšanu.

Meža ceļi nodrošina meža vērtības pieaugumu, tāpat ir jāņem vērā, ka meža masīvu, kuram nav piekļuves, ir sarežģītāk un dārgāk apsaimniekot.

“Ja privātīpašniekam pieder mežs, bet tuvumā nav valsts, pašvaldības vai cita komersanta ceļa, tad jūsu meža vērtība būs būtiski zemāka nekā mežam, kuram var piebraukt,”

uzsver Caune, skaidrojot, ka optimāls meža autoceļu blīvums ir būtisks priekšnosacījums meža vērtības palielināšanai. “Tas tiek nodrošināts, būvējot jaunus un uzturot esošos meža autoceļus. Optimāls ceļu blīvums ļauj samazināt mežsaimnieciskās un mežizstrādes izmaksas, protams, jāņem vērā arī uguns apsardzības, kā arī rekreācijas funkciju uzlabošana. Vislielāko efektu dod kokmateriālu pievešanas attāluma samazināšana no cirsmas līdz ceļam, kā arī cirsmu pieejamības uzlabošana. Ja ceļu nav, tad tas attiecīgi nozīmē lielākas pašizmaksas kokmateriālu pievešanā līdz tuvākajam ceļam.”

Šobrīd Latvijā meža ceļu blīvums ir aptuveni 1,1 km uz 100 ha meža.

Labi ceļi nozīmē, ka iespējams transportēt kokmateriālus 12 mēnešus gadā, kas ir svarīgi tiem, kas tālāk produkciju apstrādā. Mežu autoceļus neizmanto vien dažas nedēļas pavasarī un rudenī – šķīdoņa laikā.

“LVM nodarbojas ne tikai ar mežsaimniecību. Piemēram, struktūrvienība “LVM Zemes dzīles” pārvalda zemes dzīļu izrakteņu atrašanu un pārdošanu, lai varētu nodrošināt ceļu būvi ne tikai LVM teritorijā, bet arī kopumā visā valstī, pārdodot tos brīvajā tirgū,” informē Caune.

Kāpēc grāvji tik dziļi?

Uz bieži uzdoto jautājumu, kāpēc gar ceļa malām ir tik dziļi grāvji, Caune atbild: ”Vēsturiski, kad 20. gadsimta sešdesmitajos gados sāka meža autoceļu būvniecību, tos būvēja kopā ar mežu meliorāciju. Lai samazinātu nocērtamās platības, ceļus būvēja blakus meliorācijas grāvjiem. Un, ja šis grāvis bija meliorācijas novadgrāvis, kam bija uzdevums savākt ūdeni no mazākiem novadgrāvīšiem, kurus sauc par susinātājgrāvjiem, tad tā dziļums ir 2-3 metri.

Tagad, ceļus atjaunojot, grāvju dziļumu izmainīt nevar. Savukārt vietās, kur tiek plānota jauna meža autoceļu būvniecība, vairs tik dziļi grāvji nav.

Sāngrāvju dziļums ir atkarīgs no grunts. Ja tā ir mālaina, tad no zemes klātnes grāvja dziļumam jābūt 0.4 m, bet, ja smilšaina grunts, tad – 0,2 m. Ja pieliekam klāt ceļa konstrukcijas augstumu, tad minimālais grāvja dziļums būs no 0.6 līdz 0,7 m.”

Grāvju galvenais uzdevums ir nodrošināt, lai ceļa konstrukcija atrastos optimālos apstākļos, jo, ja tā pārmirkst, tad ceļa nestspēja pazūd. Ja grāvji netiek laikus uzturēti, tad ceļš ātri zaudē nestspēju un ļoti ilgs laiks paiet, kamēr tas žūst, jo liekajam mitrumam nav kur palikt.

“Jaunu mežu autoceļu projektēšanu un būvniecību valsts mežos veic pakalpojumu sniedzēji atklāta konkursa ietvaros, bet mēs sekojam, lai viss būtu atbilstošā kvalitātē, lai mūsu noteiktās prasības tiktu īstenotas,” skaidro Caune. “Piemēram,

ļoti svarīgi, lai grāvjos ūdens neuzkrātos, jo tas liecina par problēmām ar ūdens aizvadīšanu uz promteku. Tas nozīmē, ka pavasaros un rudeņos ceļam būs ilgāka dīkstāve – tas nebūs izmantojams.

Tāpēc tiek meklēti cēloņi un risinātas problēmas, kas rada ūdens uzkrāšanos, jo grāvji domāti, lai ūdeni savāktu un novadītu tālāk uz kādu upi, strautu vai citu ūdenstilpi, bet nebūtu pildīti ar ūdeni visu cauru gadu.”

Vēl viens faktors, kas ietekmē ceļa izmantošanu, – tā novietojums pret debess pusēm. Piemēram, ja ceļam ir ziemeļu-dienvidu virziens, tad pavasarī tāds ceļš ir izmantojams agrāk – pavasara saule to agrāk nožāvē, taču vasarā šāds ceļš sāk agrāk putēt. Turklāt, ja ceļam nav pietiekoši māla putekļu satura grantī, tad vasarā, kad paliek par sausu, tas arī var zaudēt nestspēju. Savukārt, ja ceļa izvietojums ir rietumu-austrumu virzienā, tad pavasaros ilgāk jāgaida kamēr tas nožūst, klātnes kopšanas darbus nāksies sākt vēlāk.

Kopšanu kontrolē stingri

LVM nav savas tehnikas autoceļu būvniecībai vai ikdienas uzturēšanai, tāpēc visus pakalpojumus iepērk, sludinot konkursus.

Klātnes kopšanu, atvašu un zāles pļaušanu un ziemas uzturēšanas darbus LVM iepērk uz trīs gadu periodu, savukārt remontdarbu līgumus – uz 1 gadu. Pagājušajā gadā ikdienas uzturēšanai tika izlietoti 10.9 miljoni eiro.

Vienīgais veids, kā uzturēt grants ceļus līdzenus, lai pa tiem būtu droši pārvietoties un neveidotos bedrītes, ko tautā sauc par “trepi”, ir greiderēšana. Pa nekoptu grants ceļu nevar pabraukt ar lielāku ātrumu kā 20 km stundā. Meža infrastruktūras speciālisti seko līdzi ceļa tehniskajam stāvoklim un pēc nepieciešamības uzdod līgumpartneriem veikt klātnes sakopšanu.

“Pēc darbu veikšanas mēs kontrolējam ceļu klātnes kopšanas kvalitāti, un, ja tā neatbilst, tad izpildītājs atgriežas, veic uzlabojumus, un tikai tad mēs darbu pieņemam,”

uzsver Caune. “Tāpat tiek kontrolēta ikdienas uzturēšanas kvalitāte. Ziemas laikā tiek kontrolēts, kā tiek tīrīts sniegs, kuru sāk novākt, kad sniega segas biezums ir 15 cm. Taču tur, kur notiek saimnieciskā darbība, piemēram, mežizstrāde vai jaunaudžu kopšana, tīra biežāk.”

Ceļi nepieciešami dabas sargāšanai

“LVM apsaimnieko lielas meža platības un atbilstoši Ugunsdrošības noteikumu prasībām izstrādā meža objektu ugunsdrošības preventīvos plānus meža masīviem, kuru vienlaidu platība ir lielāka par 5000 ha. Šajos plānos jānorāda visi ceļi, ko var izmantot ugunsgrēka dzēšanai,” saka Caune.

2018. gadā Talsu novada Valdgales pagastā valsts nozīmes dabas lieguma “Stiklu purvi” tuvumā esošajā meža teritorijā, ko apsaimnieko LVM, plosījās ugunsgrēks. Vēl agrāk, 1992. gadā Slīteres dabas rezervātā uguns nopostīja milzīgu teritoriju. Abos gadījumos situācija bija līdzīga – nebija ceļu, kas ļautu piebraukt un nekavējoties sākt dzēšanu.

“Pēc ugunsgrēka Stiklu purvā uzņēmumam pārmeta, ka tas nebūvē ceļus aizsargājamajās teritorijās,”

atceras Caune. “Mēs plānojām šajā teritorijā izbūvēt meža autoceļus ugunsdzēsībai ar ceļa brauktuves platumu 3,5 m, lai varētu iebraukt ugunsdzēsēju tehnika, taču institūciju atzinumi ir negatīvi – neko darīt nedrīkstam.”

”Lai uzbūvētu meža autoceļu, konkrētajā posmā mežs ir jānocērt,” uzsver Caune. “Plānojot meža autoceļu, ņemam vērā daudzus faktorus. Tiek veikta ļoti apjomīga analīze un ekspertīzes.

Ir dzirdēts viedoklis, ka meža autoceļi fragmentē mežu, ka vispār ceļi nebūtu jābūvē. Realitātē fragmentācija nav liela – tas ir viena koka garums; ja notiek vējgāze, tad meža atvērums šajā vietā var būt pat līdz 30 metriem.”

Sabiedrības labumam

Meža ceļi ir noderīgi visai sabiedrībai – rekreācijas iespējām, sēņošanai, ogošanai, pastaigām, pārvietojoties ar autotransportu, velosipēdu vai kājām.

“Reizēm LVM meža autoceļi kalpo kā viensētas savienojošie ceļi, jo ir gadījumi, kad pašvaldību ceļi ir sliktāki, tāpēc brauc pa mūsu,”

saka Caune. “Tāpat ceļus vajag arī medniekiem. Visā Latvijas teritorijā ar medniecību nodarbojas daudzi. LVM arī iznomā platības medniekiem, un meža ceļi uzlabo medību nomas platību labāku apsaimniekošanu.”

Mežu autoceļos palīdz orientēties to nosaukumi. “Parasti tie ir saistīti ar vietvārdiem, kas tajā teritorijā vēsturiski ir bijuši. Piemēram, māju, kalna nosaukumi. Plānojot jauna ceļa būvniecību, tam nosaukumu dod mežsaimniecības telpiskās plānošanas speciālists kopā ar iecirkņa vadītāju, kas pārzina šo teritoriju. Prasība ir tāda, lai katram meža autoceļam būtu savs nosaukums,” skaidro Caune. “Ja nav nekas īpašs, tad tradicionāli var būt Gāršas, Purva vai, piemēram, Medņa ceļš, bet, ja ir iespēja, tad noteikti tiek saglabāti konkrētās vietas vai meža masīva vietvārdi.”

Raksts tapis sadarbībā ar AS "Latvijas valsts meži".