Lūsis komentē ⟩ “Kritiskā masa” jeb kā panākt, ka velosipēdistus necieš pat velosipēdisti (3)

Pagājušajā svētdienā atklāju velosezonu. Sapumpēju riepas visiem trim velosipēdiem, kas bija laimīgi pārziemojuši virtuvē, un ar ģimeni devāmies izbraucienā pa apkaimi. Čiekurkalnā notika sporta svētki un mājražotāju tirdziņš, bet laiks bija perfekti saulains un silts. Vārdu sakot – lielisks velosezonas sākums.

Savukārt pirms gandrīz apaļiem pieciem gadiem es uzrakstīju rakstu “Kritiskās domāšanas trūkuma masa”. Šo piecu gadu laikā pilnīgi nekas nav mainījies, un šis raksts joprojām reizi gadā ir tikpat aktuāls kā toreiz.

Nupat atkal notika pasākums “Kritiskā masa”, kurā daļa galvaspilsētas velosipēdistu jau divdesmito gadu pēc kārtas it kā cenšas pievērst uzmanību veloinfrastruktūras problēmām pilsētā. Saku “it kā”, jo, kā redzams, jau divdesmit gadus šie braucieni dod neko, pilsētas vadībai ir vienalga, bet rezultātā arvien lielāks skaits pilsētnieku sāk ienīst velosipēdistus.

Bet par visu pēc kārtas. Laiku pa laikam atceros par “Dienvidparka” sēriju, kurā Kārtmens ieraudzīja kaut ko tik smieklīgu, ka tas izsita viņa humora izjūtas korķus. Viņš saprata, ka tā ir smieklīgākā lieta, ko jebkad redzējis, tāpēc nez vai vairs jebkad dzīvē spēs atkal smieties.