Lucavsalas donkihots. Cīņa par Lucavsalu kā mazdārziņu teritoriju turpinās. Vai tiešām futbola stadions netaps? (3)

“Kad biju pusaudzis mani vecāki izšķīrās, es muku no mājām, lietoju alkoholu, pamēģināju narkotikas. Pateicoties draugiem es nokļuvu Lucavsalā, tiku pie mazdārziņa. Es saredzēju perspektīvu. Es sāku redzēt jēgu savai dzīvei, ” stāsta biedrības “Lucavsala” vadītājs Emīls Hlevickis, kurš stāv un krīt, deg un salst, kā arī dara visu iespējamo un neiespējamo, lai Lucavsala paliktu kā mazdārziņu teritorija. Viņš ir piemērs, ka būšana dabā un sava burkāna iesēšana un izaudzēšana, dara cilvēku labāku un dod dzīvei jēgu. Tādēļ ir saprotams, ka Emīls aizstāv Lucavsalas un rīdzinieku intereses jau vairākus gadus.

Jaunais vīrietis atceras, ka draugs Jānis sākumā atvedis uz Torņkalna mazdārziņiem, tad uzaicinājis uz ģimenes mazdārziņu forumu.

“Bija atnākusi arī Jumpravsalas biedrības vadītāja Rasma Griņa, kurai, ja nemaldos ir vecākais dārzs Lucavsalā. Viņa mūs jauniešus aizkurināja ar ideju par to, ka Lucavsalā daudz brīvu dārziņu, piedevām vēl ļoti lēti.”