Noskaties ⟩ Neretas pusē zemessardzes veterāni izstrādā nevardarbīgās pretošanās plānu (4)

Ģirts un Zigfrīda satikās Atmodas laikā. Ģirts piedalījās Vides Aizsardzības klubā, Zigfrīda bija Latvijas Tautas frontes domē. Barikāžu laikā viņa uzņēmās vadīt aizsardzības posteni pie Ministru padomes. Viņa strādāja par dispečeri tramvaja galapunktā un varēja dabūt noderīgu aprīkojumu.

Zigfrīda Ozoliņa, Biedrības "Tēvzemes aizstāvju barikādes" vadītāja: “Es varēju dabūt telefonus, vagoniņu un tā tālāk, es biju gatava. Es teicu, ka mēs varam, un man uzticēja. Protams, otrā dienā Ģirts gāja piedalīties demonstrācijā Daugavmalā, es gāju uz tramvajnieku vadību un teicu, ka man vajag to un rācijas. Un tā mani nozīmēja.

Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas Ģirts un Zigfrīda piedalījās Zemessardzes dibināšanā un strādāja Nacionālajos bruņotajos spēkos. Pēc pensionēšanās abi pārcēlās uz Ģirta dzimtas īpašumu Sleķiem Neretā. Ģirts atceras, ka bērnībā tirgus dienās te ciemojās Jānis Jaunsudrabiņš. Viņš bijis vectēva draugs. "Zaļajā grāmatā" Jaunsudrabiņš Sleķiem veltījis veselu nodaļu, par te notikušu slepkavību. Jaunsudrabiņa atmiņās Sleķu saimnieks atrasts iemests upē, dzimtas nostāstos noziegums noticis mājas pagrabā. Tagad 200 gadus vecajā mājā Ģirts uz Zigfrīda glabā savu bibliotēku un darba rīkus, bet dzīvošanai uzcēla jaunu.

Abi darbojas 90. gadu beigās barikāžu dalībnieku dibinātā biedrībā "Tēvzemes aizstāvju barikādes". Sākumā biedru bija daudz, bet daļa cerēja, ka organizācija pārtaps par partiju. Kad tas nenotika, zuda arī interese.

Zigfrīda Ozoliņa, Biedrības "Tēvzemes aizstāvju barikādes" vadītāja: “Mums bija ap simts, bet daudzi ir nomiruši, daudzi ir izstājušies, divus mēs esam 27 gadu laikā izslēguši”.

Tagad biedri regulāri rīko tiešsaistes sanāksmes, sūta ierosinājumus valsts iestādēm, palīdz rīkot militāras spēles bērniem.

Biedrības oficiāli nospraustais mērķis - veicināt aizsardzības kustības organizēšanu, ja Latviju apdraudēs kāda cita valsts. Tagad tas brīdis ir pienācis.

Zigfrīda Ozoliņa, Biedrības "Tēvzemes aizstāvju barikādes" vadītāja: “Gribi mieru, gatavojies karam. Tas bija Latvijas laikā, līdz 2. Pasaules karam, daudzās kazarmās pie sienas šis uzraksts – “Gribi mieru, gatavojies karam”. Jā, mēs pilnībā piekrītam, ka NATO dalībvalstis nāks mums palīgā, automātiski iedarbināsies. Bet mūsu mērķis ir panākt, ka šim te 5. pantam nebūtu automātiski jāiedarbojas. Un kā to panākt – ka katrs, ne tikai pilsonis, bet ikviens iedzīvotājs ir gatavs aizsargāt Latviju.

Ģirts Ozoliņš, biedrības "Tēvzemes aizstāvju barikādes" valdes loceklis: “Pati galvenā fāze - Džīns Šarps to sevišķi akcentē - ir sagatavošanās posmā, tad, kad pretinieks vēl nav ienācis iekšā”.

Zinātnieks Džīns Šarps tiek saukts par nevardarbīgās pretošanās guru. Viņš pētījis pretošanās kustības visā pasaulē un viņa secinājumi kalpojuši par pamatu revolūcijām un pagrīdes kustībām, arī Baltijas valstīs.

Ģirts Ozoliņš, biedrības "Tēvzemes aizstāvju barikādes" valdes loceklis: “Džīns Šarps bija Atmodas laikā, es tagad neatceros 1988. vai 1989. gads, bija atbraucis arī Rīgā. Man bija ar viņu saruna tanī laikā. Priekš manis tas viss bija kaut kas jauns”.

Ģirtu un Zigfrīdu uztrauc, ka sabiedrības sagatavošana nav jūtama, visi jautājumi atduras pret plānu slepenību. Viņuprāt, ienaidniekam ir jāzina, ka notiek gatavošanās un tam jārēķinās ar to, ka iedzīvotāji pretosies.

Ģirts Ozoliņš, biedrības "Tēvzemes aizstāvju barikādes" valdes loceklis: “Var būt pat nedaudz uzspēlēts, tā spēlīte tāda ir. Vienlaicīgi nevar pilnīgi blefot, tikai nedaudz varbūt pastiprināt”.

Totālās aizsardzības koncepcija paredz, ka tiek iesaistīta visa sabiedrība. Tas nozīmē, ka cilvēki ir jāapmāca – klātienē un caur plašsaziņas līdzekļiem. Jā, konkrētiem plāniem jābūt slepeniem, bet katram jāzina, kā šifrēti nodot informāciju Latvijas armijai, lai tai varētu uzticēties, kāda informācija jānodod un vienlaikus kā to izdarīt droši, pasargājot sevi. Bet pašlaik Latvijas iedzīvotājiem pieejamais buklets par rīcību kara gadījumā, tādu informāciju nesniedz. Nemaz nerunājot par signalizēšanu, kad pārrakt ceļus vai sagrozīt ceļa norādes.

Zigfrīda Ozoliņa, Biedrības "Tēvzemes aizstāvju barikādes" vadītāja: “Ziniet, kā daudzi cilvēki šo somu sauc? Par bēgšanas somu. Labs uzraksts - "Pretošanās". "Evakuējas uz to valsts daļu, ko kontrolē NBS" . Vai tad tā ir pretošanās? Tā ir bēgšana līdzi savējiem. Ko līdz tas papīrs? Ar papīru es varbūt varu novicināt tam pretiniekam”.

Apmācības sistēma, apziņošanas sistēma un cilvēku apzināšana

Ģirtam, Zigfrīdai un viņu organizācijas biedriem patiesi rūp valsts aizsardzība un sabiedrības sagatavotība. Ģirts izstrādājis savu koncepciju par aizmugures nodrošinājumu. To nodevis kādam pazīstamam ģenerālleitnantam. Viņi rakstījuši arī aizsardzības ministram, lūdzot tikšanos.

Ģirts Ozoliņš, biedrības "Tēvzemes aizstāvju barikādes" valdes loceklis: “Jā, mēs jūsu domas un jūsu viedokli iestrādājām tādos un tādos dokumentos. Es saku - dodiet šurp. Tik slepeni - seifā. Bet tas jau nozīmē, ja viņi nonāk seifā, tad viņi nekad nestrādās. Tur viņi gulēs, kamēr apaugs ar sēnītēm. Tieši šis moments mani visvairāk baida, ka daudzas labas lietas tiek izstrādātas un tiek noguldītas zem slepenības. Šobrīd Latvijas iedzīvotāji nav sākuši iepazīties ar metodēm, kas vajadzīgas, ko viņi var darīt, kā viņi var darīt, kāds ir likuma nodrošinājums, vai viņi nekļūst par noziedzniekiem, kaut ko darot”.

Zigfrīda Ozoliņa, Biedrības "Tēvzemes aizstāvju barikādes" vadītāja: “Es ļoti cienu aizsardzības ministra kungu, Sprūda kungu, viņš ir ļoti zinošs, bet, ja viņš man atraksta šādu vēstuli. Un tas man ļoti aizskāra manas patriotiskās jūtas”.

Vēstule

"Es ceru uz jūsu sapratni, Ozoliņas kundze, ka šīsdienas draudu un nenoteiktības apstākļos Aizsardzības ministrija nevar izpaust informāciju publiskajā telpā par visiem valsts aizsardzības plāniem un pasākumiem." Cilvēks, kurš ir dienējis armijā, bijis speciālās lietvedības lietvedis un normāli domājošs cilvēks, es esmu pieskaitāma … uzskata, ka es gribu dabūt valsts noslēpumus ārā? Būtu vismaz uzrakstījis - piedodiet, mums nav laika, mēs saprastu, ka nevarat pieņemt.

Amatpersonas netīšām kaut kādā veidā ir atrāvušās no ierindas pilsoņu kopuma, un viņi to uzskata par kaut kādu masu, viņi nesaredz tajā masā nevienu cilvēka seju. "Mēs jūs aizsargāsim, jūs nomierinieties." Bet kā lai es piepildu savas pilsoniskās, patriotiskās jūtas, ja man pretinieks tepat aiz vārtiem stāv. Cik te tālu ir Kēnigsberga? Lietuva nosargās? Bet es gribu iet palīgā Lietuvai, lai nenonāk tik tālu.

Zigfrīda uzsver, ka visiem valsts aizsardzības plāniem ir jā būt pilnīgi slepeniem, bet katram, kam tajā ir kāda loma, ir jāzina savi pienākumi. Sakaru trūkuma un nesaskaņotas darbības dēļ, visticamāk, savulaik no savējo lodēm gāja bojā pulkvedis Oskars Kalpaks.

Zigfrīda Ozoliņa, Biedrības "Tēvzemes aizstāvju barikādes" vadītāja: “Mēs nedrīkstam atkārtot Kalpaka gājienu. Kara apstākļos noteicošais ir armija, te jābūt tam sadarbības modelim. Un te nevar būt, ka man viens piezvanīs un pateiks kaut ko, tas nav sadarbības modelis izstrādāts. Nedrīkst būt haoss. Barikāžu laikā bija neliels haoss. To mēs saprotam – civilisti un pirmo reizi, un tā tālāk. Bija neliels haoss, to mēs nedrīkstam pieļaut.

Nevajag vērtēt cilvēku pēc gadiem, bet pēc viņa spējām. Vecs tantuks, 70 gadi, viņa jau neko nevar, viņa jau tāda vārga. Nu, neesmu es vārga. Vīrs nevar skriet, bet viņš var citā jomā darboties. Piemēram, viņš kā veterāns var noliktavā sēdēt, patronas sadalīt, kaut vai to pašu maizīti uzsmērēt”.

Valsts aizsardzības koncepcijā rakstīts, ka visaptveroša valsts aizsardzība iespējama tikai ar sabiedrības iesaisti, tāpēc īpaši svarīga ir lielāka pilsoņu atbildības uzņemšanās par valsts aizsardzību. Zigfrīda un Ģirts aicina dokumentos rakstīto sākt īstenot dzīvē.

Viens no Ģirta Ozoliņa priekšlikumiem aizmugures nodrošinājumam ir mednieku, makšķernieku, mežziņu un citu grupu apmācība, lai viņi atpazītu aizdomīgas lietas, piemēram, desantēšanās vietas izlūkošanu. Viņiem arī jāzina, kam un kā par to ziņot, lai informācijai ticētu un tā galamērķi sasniegtu nekavējoties.