Kāpostos atrastie bērni ⟩ Jevgēnija palika stāvoklī 6. klasē. Tagad, 18 gados, viņa ir laimīga māmiņa, kas plāno pabeigt pamatskolu

Projekta "Kāpostos atrastie bērni" mērķis ir aktualizēt seksuālās un reproduktīvās veselības zināšanu nepieciešamību bērniem un jauniešiem, kā arī ar reāliem pieredzes stāstiem vērst uzmanību uz meitenēm, kas ir palikušas stāvoklī vai dzemdējušas līdz pilngadības sasniegšanai, izgaismojot grūtības, ar ko viņas ir saskārušās, būdamas nepilngadīgās māmiņas, cenšoties iedziļināties, kāda atbalsta viņām trūka.

"Es nezināju, ka var tā hop un palikt stāvoklī!"

Stāsta varone vēlējās palikt anonīma, tāpēc viņu sauksim par Jevgēniju. Viņa par savu grūtniecību uzzināja, kad viņai kļuva nelabi pēc našķēšanās ar saldumiem. 14 gadus vecajai meitenei šķitis, ka vienkārši ir pārēdusies. "Māsa man ieteica, ka vajag drošības pēc nopirkt grūtniecības testu. Negribēju ticēt, ka esmu stāvoklī. Es nezināju, ka var tā hop un palikt stāvoklī, jo mēs arī izsargājāmies, tāpēc es domāju, ka tas nekādi nevar notikt."

Jevgēnija kādu laiku šo vieglo nelabumu ignorējusi, bet pēc pāris dienām sliktā dūša nav atkāpusies un viņa beidzot paklausījusi māsu un uztaisījusi grūtniecības testu: "Jā, bija divas svītriņas."

"Pirmā sajūta, kas mani piemeklēja, uzzinot, ka esmu stāvoklī, protams, bija šoks. Ļoti liels šoks, ka tā varētu būt patiesība. Un sākumā bija ļoti grūti kādam kaut ko vispār pateikt, ļoti grūti."

Pirmais cilvēks, kuram Jevgēnija uzticējās, bija draudzene. "Kaut arī māsa bija tā, kura ieteica taisīt testu, man no viņas bija mazliet bail, jo viņa ir ļoti vecāka par mani un iepriekš bija teikusi "nedod dievs, ka paliksi stāvoklī".

Mammai es arī par to neteicu uzreiz, nogaidīju kādu laiku, jo man bija ļoti liels uztraukums, ka viņa būs pret to. Bet nē, nebija.

Draudzene mani iedrošināja par to izstāstīt arī kādam pieaugušajam, viņas attieksme bija ļoti atbalstoša. Viņa teica, ka gan jau būs viss kārtībā un ka nevajag uztraukties.

Viņa mani arī mudināja iet pie ārstiem un ieteica, lai nedomāju par abortu."

Jaunā sieviete stāsta, ka apkārtējo attieksme bijusi ļoti dažāda – "kāds bija negatīvi noskaņots, kāds vienaldzīgs vai atbalstošs".

Jevgēnijas mamma neesot bijusi pret grūtniecību, tomēr priecīga arī neesot bijusi. "Viņa it kā nebija pret, bet tomēr nebija priecīga, tas bija sarežģīti... Protams, mammai bija satraukums par mani, jo 14 gadi ir ļoti mazs vecums, kurā dzemdēt," min 18 gadus vecā māmiņa.

Informāciju par grūtniecību, ko gaidīt un kam gatavoties, meitene nekur neesot speciāli meklējusi: "Man tas laiks pagāja tādā plūdumā. Jā, es to laiku pat izbaudīju, kā tas ir.

Pats labākais grūtniecības laikā bija tas, kad mazulis man vēderā spārdījās un grozījās. Tu guli un redzi viņa pēdiņu, tad rociņu. Tas bija tas foršākais.

Atskatoties uz grūtniecības periodu, es gribētu teikt, ka man tas bija vairāk priekpilns, neskatoties uz to, ka es pati vēl biju ļoti jauna."

"Man nebija citu variantu, jo es gribēju būt kopā ar mazo"

"Runājot par atbalstu, kādu saņēmu, kad biju nepilngadīgā grūtniece, es būtu gaidījusi lielāku atbalstu no sociālā dienesta. Tur varēja būt kādas māmiņu grupas, piemēram. Jo, protams, kad tu esi jaunietis un paliec stāvoklī, protams, pirmā reakcija ir šoks un bailes... Vajadzētu būt tā, lai ir brīvi pieejams atbalsta tīkls, kas iedrošina un sniedz informāciju, lai sagatavo gaidāmajam, jo man nebija nekādu apmācību, visu informāciju es ieguvu no mammas, omes, māsām," atceras Jevgēnija.

"Man arī pietrūka speciālistu viedokļa, jo mamma ir mamma, viņa pastāsta tikai savu pieredzi, bet labāk jau ir tad, kad kāds ārsts pastāsta, jo tas tomēr ir eksperts un tas arī ir neitrāls viedoklis."

Skolas gaitas Jevgēnijai nācās nopauzēt: "Kad paliku stāvoklī, es nomainīju skolu. Savu grūtniecību ļoti slēpu, jo man bija jauni klasesbiedri, cita vide, jauna atmosfēra. Speciāli nēsāju lielos hūdijus, lai neviens baigi nepamana manu vēderu. Tad, kad visi skrēja uz ēdamzāli vai ārdījās un skraidīja pa trepēm, es turējos maliņā, lai tikai neviens man nejauši nenodarītu pāri. Es runāju ar mammu, ka man vajadzētu iet tālmācībā, viņa tad teica, ka nē. Nu tad es 6. klasē pametu skolu.

Es nemācījos divus gadus. Tad, kad man piedzima bērns un paaugās, tad mums bija sarunāts tā, ka man vajadzēja braukt uz krīzes centru. Un, kad es tiku krīzes centrā, es atsāku mācīties. Tur bija gan skolotājas, gan audzinātājas, kuras drusciņ kaut kā palīdzēja."

Krīzes centrā meitene nonāca tāpēc, ka viņas mammai sākušās grūtības ar naudu un viņa vairs nevarēja samaksāt par dzīvokli.

"Bērna tēvs arī nevarēja uzņemties atbildību par maziņo... Man nebija citu variantu, jo es gribēju būt kopā ar mazo, negribēju, lai viņš nonāk kādā citā ģimenē.

Pagāja kādi divi vai divi ar pusi mēneši, un mani ar manu bērnu pieņēma audžuģimene. Es patiesībā esmu ļoti pateicīga savai audžuģimenei, ka bija atradusies tāda, kas palīdzēja, un ka bija iespēja mums abiem palikt kopā."

Jaunā sieviete atzīst, ka bijis grūti atgriezties skolā, lai iegūtu izglītību: "Bet šogad es tālmācībā pabeigšu 9. klasi. Kādu laiku man ļoti gribējās arī fiziski atgriezties skolā, bet es to nevarēju izdarīt, jo dzīvoju tālu prom no Rīgas."

"Pieaugušie atklāti blenza virsū"

"Manā pieredzē nosodījums par to, ka esmu nepilngadīga grūtniece, izpaudās tā, ka pieaugušie atklāti blenza virsū un pat izteica kritiku. Īpaši omītes ar savām nopūtām un izsaucieniem: "Kā? Tā taču nevar!"

Es jutos ļoti nekomfortabli, jo visur, kur gāju, uz mani visi skatījās un pat nekaunējās rādīt ar pirkstiem."

Kad bērns bija ieraudzījis dienas gaismu un Jevgēnija kļuvusi par pilntiesīgu māmiņu savam pirmdzimtajam, bērna pirmos sešus dzīves mēnešus viņu apciemoja PEP mamma: "Viņa nāca ciemos pāris reizes mēnesī, lai pamācītu, kā bērnu pareizi turēt rokās, kā pabarot, nolikt gulēt un tā. Es neteiktu, ka tas ir tas, kas man tad bija visnepieciešamākais.

Tās māmiņas, kurām ir pirmais mazulis, viņas nezina pilnīgi neko, kas un kā tur varētu būt un kā ir pareizi, kāpēc viņš varētu raudāt vai kāpēc viņš ir tik mierīgs.

Kā arī tādas elementāras lietas kā uzvilkt pamperus, kādā temperatūrā un cik bieži ir jāmazgā un visas citas detaļas. Būtu lieliski, ja tāda persona būtu bijusi man blakus, kas palīdzētu, nomierinātu dažādās situācijās, iedrošinātu, lai gan vēl aizvien ir grūti citiem lūgt palīdzību… Tas man vēl aizvien ir jāmācās."

Kas ir PEP mammas?

PEP mammas ir pirmās emocionālās palīdzības mammas jeb profesionālas atbalsta personas ģimenēm ar mazuli no dzimšanas līdz trīs gadu vecumam. Par PEP mammu var kļūt jebkura sieviete, kurai ir vismaz viens 3 gadus vecs bērns un kura ir izgājusi 2,5 gadu programmu "Ģimenes psiholoģija" centrā "Līna".

PEP mammas misija ir atbalstīt un stiprināt ciešu saikni un cieņpilnas attiecības starp vecākiem un bērnu. PEP mammas arī apņemas būt pieejamas visām ģimenēm, kam ir nepieciešama palīdzība, neskatoties uz ģimenes atrašanās vietu vai sociālo statusu.

PEP mammas vizīte klātienē ilgst 90 minūtes, attālināti – 60 minūtes, tajās notiekošais atkarīgs no tā, kura vizīte pēc kārtas tā ir, kā arī kādas ir attiecīgās ģimenes vajadzības.

Pirmajā reizē PEP mamma iepazīstas ar jauno māmiņu, mazuli un, iespējams, arī tēti, ja viņš vēlas piedalīties sarunā. Tiek precizēts, kā tieši mamma vai vecāki piedzīvo ar bērnu saistītās grūtības, kādas būtu vēlamās pārmaiņas un uzlabojumi, kā arī mēģina kopīgi rast risinājumu, kas situāciju mammai un mazulim atvieglotu. Tomēr bieži ilglaicīgu un noturīgu risinājumu nav iespējams saskatīt uzreiz, tas visdrīzāk noskaidrojas turpmākajās tikšanās reizēs.

PEP mammas ieteikumi pārsvarā virzīti uz to, lai stiprinātu jauno mammu viņas ticībā savām sajūtām par bērnu. Mammai noteikti pastāv iespēja izvēlēties sev pieņemamāko risinājumu.

Uzzināt plašāku informāciju par PEP mammu pakalpojumiem un iepazīties ar pašu apvienību var šeit.

Jevgēnijas ieteikums nepilngadīgām meitenēm, kas nonākušas līdzīgā situācijā, kādā bija viņa, ir vērtīgs savā vienkāršībā: "Es gribu ieteikt nebaidīties un vērsties jebkurā ārstniecības iestādē pie ginekologa. Tāpat ir ļoti daudzi krīzes centru numuri, arī diennakts, uz kuriem var zvanīt, lai meklētu palīdzību.

Galvenais ir jautāt, meklēt palīdzību un nebaidīties!"

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par projekta "Kāpostos atrastie bērni" saturu atbild TVNET GRUPA.