/nginx/o/2021/12/01/14234168t1hddff.jpg)
Pirms kāda laiciņa jau rakstīju par CSDD lielisko ideju, kā atrisināt elektroskrejriteņu problēmas Rīgas ielās. Īsumā – problēma bija neadekvātā ātrumā pa trotuāriem lidojoši jaunieši ar nomas elektroskrejriteņiem, kas apdraud gājēju drošību. Kā arī tas, ka pēc braucieniem šie verķi tiek pamesti trotuāru vidū un ir ne tikai kaitinoši, bet arī gluži vienkārši traucē pārvietoties.
Un CSDD risinājums bija absolūti revolucionārs – nevis jebkādā veidā ar jauniem regulējumiem normalizēt nomas elektroskrejriteņu lietošanu, bet gan pasludināt visus iedzīvotājiem piederošos aparātus par nederīgiem satiksmei. Jeb precīzāk – piedalīties satiksmē drīkst vien ar elektroskrejriteņiem, kuru maksimālais ātrums nepārsniedz 25 km/h, kas droši vien ir kādi 90% no tiem visiem.
Braucamrīku īpašnieki ar to samierinājās, meklēja specializētus servisus, kuros saviem skrejriteņiem uzstādīt vai pielāgot maksimālā braukšanas ātruma ierobežotājus, lai varētu tos oficiāli piereģistrēt un lietot.
Tikmēr nomas elektroskrejriteņu jautājumā tā īsti nav mainījies nekas. Atsevišķās vietās it kā uzkrāsoti laukumi, kuros lietotājiem būtu ieteicams tos atstāt, bet, tā kā vienkāršāk un ērtāk tos ķēmus ir nomest trotuāra vidū, tad ir tieši tā, kā ir. Vārdu sakot – darbiņš teicami padarīts.
Nākamā lieta, ko atcerējos – nesen kāds draugs sagaidīja, ka no rūpnīcas uz Latviju tika atvests viņa jaunais hibrīdauto. Prieku gan uz kādu laiciņu nācās nopauzēt, jo izrādījās, ka CSDD šo auto nebija iespējams reģistrēt. Kāpēc? Tāpēc, ka tas bija pats pats pirmais šāds Mazda modelis Latvijā.