/nginx/o/2022/07/26/14719226t1h1286.png)
Vēlu 1919. gada 18. marta naktī un nākamās dienas rītausmā teju no ikkatras Ņūorleānas mājas vai bāra skanēja džeza mūzika, piepildot pilsētas mitro, tumšo gaisu ar tam laikam vēl tik netradicionālajām un pēc daudzu uzskatiem pat velnišķīgajām skaņām. Parasti jautra un ekspresīva mūzika ir svinību produkts, tomēr ne šoreiz. Tonakt ņūorleānieši spēlēja un atskaņoja džezu, jo baidījās par savām dzīvībām.
Elle, 1919. gada 13. marts
Cienījamais mirstīgais!
Viņi mani nekad nav notvēruši un nekad nenotvers. Viņi mani nav redzējuši, jo esmu neredzams kā ēteris, kas ietver jūsu Zemi. Es neesmu cilvēks, bet gan gars un dēmons no vissvelmainākās elles. Esmu tas, ko jūs, muļķa orleānieši un policisti, dēvējat par Cirvja vīru.
Kad būs pienācis laiks, es nākšu un pieprasīšu vēl upurus. Tikai es zinu, kuri tie būs. Es neatstāšu ne pavediena, izņemot manu asiņaino cirvi, kas notriepts ar to cilvēku asinīm un smadzenēm, kurus būšu aizsūtījis pazemē, lai tie mani tur izklaidē.
Ja tu vēlies, vari pabrīdināt policiju, lai tie mani nesakaitina. Protams, esmu saprātīgs gars. Mani nav aizvainojis tas, kā iepriekš viņi veikuši savu izmeklēšanu. Patiesībā viņi ir bijuši tik ļoti stulbi, ka uzjautrinājuši ne vien mani, bet pat Viņa Sātanisko Majestāti, Franci Jozefu un citus. Tomēr saki, lai viņi uzmanās. Lai necenšas noskaidrot, kas es esmu, jo labāk, lai viņi nebūtu dzimuši, nekā izraisītu Cirvja vīra dusmas. Bet es domāju, nav vajadzības pēc tāda brīdinājuma, jo es jūtu, ka policija allaž no manis izvairīsies, kā ir izvairījušies pagātnē. Viņi ir gudri un zina, kā turēties pa gabalu no visa, kas kaitē.