Kāpostos atrastie bērni ⟩ Helēna savu mazuli laida pasaulē, nesasniegusi pilngadību. Tāpat kā viņas māsa

Projekta "Kāpostos atrastie bērni" mērķis ir vērst uzmanību, cik ļoti svarīga ir bērnu un jauniešu izglītošana par seksuālo un reproduktīvo veselību, kā arī ar reāliem pieredzes stāstiem izgaismot, kā klājies meitenēm, kas ir palikušas stāvoklī vai dzemdējušas līdz pilngadības sasniegšanai. Intervijās tiek atklāts, ar kādām grūtībām viņas ir saskārušās, būdamas nepilngadīgās māmiņas, un kāda atbalsta viņām trūcis.

"Es nebiju pirmā nepilngadīgā grūtniece savā ģimenē"

Kad Helēnai bija 13 un viņas māsai 16 gadi, māsa palika stāvoklī. "Es atceros, ka piedalījos viņas dzemdībās un viņa vēl jokoja, ka es esmu tur, lai mācītos, kā tas ir jādara," stāsta Helēna.

"Redzot, kā mana māsa agonijā kliedz, kamēr dzima mans māsasdēls, es pie sevis nodomāju, ka es tik ātri negribēšu dzemdēt."

Pagāja četri gadi.

"Man tikko bija palikuši 17 gadi, un man bija pirmais īstais nopietnais draugs. Es nevaru pateikt, kas īsti notika, bet mēs nebijām īpaši uzmanīgi! Es joprojām atceros to dienu ļoti spilgti — dienu, kad mana dzīve mainījās," par savu pieredzi stāsta sieviete.

"Īsumā - pēc menstruāciju kavēšanās un dīvainas sajūtas vēderā es nolēmu uztaisīt grūtniecības testu. Protams, tas uzrādīja divas tumši sarkanas līnijas.

Es biju stāvoklī. Grūtniece, kurai šķita, ka viņas dzīve tikko ir beigusies."

"Es to nevaru izdarīt!"

Pēc testa izmešanas vietā, kur neviens to nevarētu atrast, Helēna skrējusi uz savu istabu, kur uzreiz sākusi veidot sarakstu ar rīcības plānu: "Punkts 1 - piezvanīt draugam un izstāstīt jaunumus; punkts 2 - izveidot kopā sarakstu ar visām iespējām, kādas man tagad ir; punkts 3 - paziņot jaunumus labākajai draudzenei vai punkts 4 - aizmirst šo visu un gulēt gultā un raudāt?"

Helēna izvēlējās ceturto punktu. "Es raudāju tik ilgi, līdz jutos tā, it kā es to visu izvadītu no savas sistēmas. Tad piezvanīju savam puisim, kurš man apliecināja, ka atbalstīs jebkuru lēmumu, ko pieņemšu.

Mans lēmums, es viņam teicu, būtu aborts.

Manu acu priekšā pavīdēja sarūgtinātas vecāku sejas, domājot par to, ka es neesmu mācījusies no māsas pieredzes," stāsta sieviete.

Nākamajā dienā, kad Helēna mājās bija viena, viņa piezvanīja uz vietējo klīniku. "Tiklīdz kāds pateica "sveiki", es nekavējoties noliku klausuli. Kas ar mani bija noticis? Es nekādi nevarēju paturēt šo bērnu, tad kāpēc jutos tik nobijusies? Dziļi ieelpoju, sakopoju nervus un mēģināju vēlreiz. Balss drebēja, kad teicu operatorei: "Esmu stāvoklī, un man ir nepieciešams aborts. Kad es varu ienākt?"

Kad viņa man sāka stāstīt pieejamos vizītes laikus, manī atkal kaut kas saslēdzās. Es viņu pārtraucu un nedomājot izkliedzu: "Es to nevaru izdarīt!" un noliku klausuli."

Helēna tad nolēma, ka viņai vajag vairāk laika pārdomām. "Man bija 17, vēl mācījos vidusskolā — bērns tagad neietilpa manos plānos. Tātad, es izdarīju vismazāk loģisko lietu, ko varēju izdarīt: nolēmu grūtniecību izstumt no prāta.

Es domāju – ja to pietiekami ilgi ignorēšu, problēma vienkārši pazudīs. Vienīgais, kas man atgādināja par to, ka esmu stāvoklī, bija augošais vēders un pastāvīgi slikta dūša.

Es sarunāju vizīti pie ginekologa, un pēc tam, kad viņš apstiprināja manu grūtniecību, viņš man jautāja, vai es vēlos dzirdēt mazuļa sirdspukstus. Es biju ziņkārīga..." atceras sieviete.

"Pirmo reizi dzirdot sava mazuļa sirdspukstus, manī kaut kas mainījās.

Tas bija mazulis, dzīva būtne, kas aug manī. Tajā mirklī es zināju, ka  paturu savu bērnu.

Atzīšos, ka pēc tam, kad nonācu pie šāda secinājuma, man joprojām bija bail par to pastāstīt ģimenei. Mana ģimene mīlēja manu māsasdēlu neatkarīgi no viņa dzimšanas apstākļiem un laika; viņš bija ļoti gaidīts. Tad kāpēc es iegalvoju sev, ka ar manu bērnu būs citādi?"

"Manai meitai tagad ir 15 gadu"

Helēnas draugs bija atbalstošs un priecīgs par meitenes lēmumu paturēt bērnu. Tas bija ļoti liels atvieglojums, uzzināt, ka puisis būs kopā ar viņu un bērnu.

"Mans nākamais šķērslis bija pastāstīt mammai. Es neplānoju īpašu veidu, kā viņai to paziņot, bet gan izpļāpājos, kad zināju, ka vairs nevarēšu no viņas noslēpt grūtniecību. Viņa bija satriekta un dusmīga. Bet viņa piedeva un bija man blakus. Mamma mani veda pie ārsta uz vizītēm un bija tik pārliecināta, ka man būs zēns, ka pat neticēja sonogrammām, kas skaidri uzrādīja, ka tā būs meitene."

"Lai gan es neplānoju būt pusaudžu vecuma mamma, es neko nemainītu. Bija daudz jāmācās un jāizaug, bet es nenožēloju, kā mana dzīve pagriezās.

Manai meitai tagad ir 15 gadu — jauna sieviete — un es nevaru iedomāties, ka viņas manā dzīvē nebūtu. Viņa ir pārsteidzošs, gudrs, skaists, laipns cilvēks. Viņa ir mana labākā draudzene, un dažreiz viņa liek man vēlēties izplēst sev matus — paldies Dievam, tas nenotiek bieži, taču mana lielākā svētība ir būt par viņas mammu," Helēna smaida.

"Mēģinu atcerēties, kā man gāja viņas vecumā. Godīgi sakot, tas šķiet kā pirms mūžības, bet es viņā redzu sevi. Esmu darījusi visu iespējamo, lai viņu izaudzinātu, un es ceru, ka viņa vienmēr ir jutusies mīlēta.

Es vēlos, lai viņa nekad nepieņemtu lēmumu, ko viņa pēc tam nožēlotu, baidoties no tā, kā es reaģēšu.

Es ceru, ka viņa zina, ka vienmēr var nākt pie manis, jo, lai gan es dažreiz mazliet arī dusmojos, es viņu mīlēšu neatkarīgi ne no kā," priecīga ir sieviete.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par projekta "Kāpostos atrastie bērni" saturu atbild TVNET GRUPA.