Baltijai un Čehijai ir iespēja veidot Eiropas un NATO nākotni

Pirms diviem gadiem Čehijas Republika atzīmēja simtgadi kopš diplomātisko attiecību nodibināšanas ar Latviju, Lietuvu un Igauniju. Šajā sakarā Prāgā uzņēmu visu trīs Baltijas valstu parlamentu priekšsēdētājus. Man un daudziem maniem čehu kolēģiem tā bija laba iespēja pārdomāt mūsu Čehijas Republikas un Baltijas draugu attiecību būtību.

Brutālā Krievijas agresija, kas sākās tikai dažas nedēļas pirms minētās tikšanās, bija ne tikai trauksmes zvans, bet arī dziļi mainīja spēles gaitu. Paradoksālā kārtā agresija radīja dažus noderīgus blakusproduktus, piemēram, Čehijas un Baltijas valstu attiecību atjaunošanos.

Grūti laiki parasti atklāj īstus draugus. Latvija, Igaunija un Lietuva mūs atbalstīja jau pēc sprādziena munīcijas noliktavā Vrbetices ciematā, ko organizēja Krievijas Galvenās izlūkošanas pārvaldes (GRU) aģenti. Baltijas valstis, reaģējot uz uzbrukuma atklāšanu, 2021. gadā pirmās izraidīja vairākus Krievijas "diplomātus".

Savukārt mēs cenšamies atbildēt ar pretimnākšanu – sākot no Baltijas valstu robežas stiprināšanas pret mērķtiecīgi izmantotu migrāciju un beidzot ar mūsu principiālām divpusējām un daudzpusējām partnerattiecībām.

Turklāt Baltijas valstu līderu principiālo un skaļo nostāju pret Krievijas draudiem un priekšzīmīgo atbalstu ukraiņiem sāka arvien vairāk pamanīt plašākā Čehijas Republikas sabiedrībā.

Šī pieeja ir pretrunā ar dažu Centrāleiropas līderu retoriku, kuri mēdz relativizēt Krievijas draudus, apšaubīt nepieciešamību atbalstīt ukraiņus un dažkārt viņi pat tieši atkārto Krievijas propagandu.

Es apmeklēju Latviju, Igauniju un Lietuvu to 20. gadskārtā NATO un ES – līdzīgi kā mana dzimtene, kas NATO iestājās tikai piecus gadus agrāk. Trešajā Krievijas kara gadā, kuru veicināja Eiropas daļējās nomierināšanas politika pēc Krimas, mūsu valstis gan uzņem visvairāk cilvēku, kam ir nepieciešams patvērums, uz vienu iedzīvotāju, gan ir gatavas aizstāvēt austrumu flangu. Šajā ziņā 2016. gada Varšavas samita lēmums izveidot pastiprinātu paplašināto klātbūtni NATO austrumu flangā bija apdomīgs. Kopš tā laika Latvijā un Lietuvā ir dienējuši tūkstošiem sabiedroto karavīru, tostarp arī čehi. Čehu karavīri vairākas reizes ir sargājuši Baltijas valstu debesis – un viņi ir apņēmušies to turpināt darīt.

Tas, ka Čehijas un Baltijas valstu attiecības uzlabojās un mēs labāk saprotam to nozīmi, noteikti ir laba ziņa. Taču mēs nedrīkstam apstāties pie tā.

Mums ir jāpāriet no savstarpējas partnerības uz stratēģisku līderību.

Čehijas, Lietuvas, Latvijas un Igaunijas iedzīvotāji jau ir vieni no aktīvākajiem Ukrainas atbalstītājiem. Čehijas munīcijas iniciatīva vai Latvijas centieni izmantot Krievijas valsts aktīvus, lai kompensētu Ukrainai kara radītos zaudējumus, ir labi piemēri, kas ilustrē mūsu nostāju.

Īstermiņā un vidējā termiņā ES, NATO un dalībvalstīm būs jārisina sarežģītas problēmas un jāatbild uz sarežģītiem jautājumiem. Mēs palīdzēsim Ukrainai sakaut iebrucējus, kā arī risināsim ES un NATO paplašināšanās jautājumus, veidosim transatlantisko attiecību nākotni vai risināsim dekarbonizācijas un mūsu enerģētiskās drošības nodrošināšanas problēmas. Visos šajos jautājumos mūsu valstīm ir vienādi mērķi. Kopā ar citiem līdzīgi domājošiem Eiropas dalībniekiem mums ir jāizmanto pašreizējais impulss un aktīvāk jānosaka kontinenta stratēģiskais virziens.

Mēs atrodamies kritiskā brīdī, un mums ir jābūt stratēģiskās vadības galvenajai daļai un jānodrošina tas, ka tiks pieņemti pareizi lēmumi un ka Eiropa izkļūs no pašreizējās krīzes stiprāka, nekā tā bija sākumā. Pagātnē mūsu valstis ir maksājušas ļoti augstu cenu par to, ka apdraudējumi tika ignorēti, kad vēl bija iespējams tos ierobežot. Mēs nedrīkstam atkārtot šo pašu kļūdu.