Arī mūsdienās ar bargāko kritisko domāšanu apveltīts, Amerikas augstskolās sešpadsmit izglītības guvis, salts ateists var iznākt no zīlnieces buduāra bāls, ar asaras vagotu vaigu un pie sevis čukstēt: "Viņa... Viņa zināja visu..." Es domāju, no Eižena Finka fotoateljē tādi iznāca daudzi.

Pesteļiem es neticu, no spokiem nebaidos un cirkā uz visu skatos ar bargu skepsi un aizdomām. Protams, bērnībā, kad onkulis Aivars mutē it kā ielika biljarda bumbu un tad izlikās, ka to uzreiz izkakā, brīnījos ar muti vaļā, pie sevis zvērēdams, ka arī pats reiz kļūšu par diženu magu, kura zarnu trakts sekunžu laikā spēj caur sevi izlaist biljarda bumbu. Diemžēl bērnība un viss maģiskais drīz vien beidzās un bija jāsāk mācīties matemātikas, bioloģijas, ģeogrāfijas un visas citas lietas, kas cilvēkā nokauj tumsonību un ticību māņiem. Lūk, tieši tāpēc uz Pokrova kapiem devos ar vieglu smīnu un pārākuma sajūtu, jo biju pārliecināts, ka Finka kapu atradīšu divpadsmit sekunžu laikā. Ak, kā es maldījos...

Bet tas viss pagātne, sen aizgājušais un izbalējušais. Drīz nāca pandēmija, kas bija brīnišķīgs, miera un klusuma pilns laiks, ko bieži izvēlējos pastiprināt, atbalstījies pret priedi kapsētā. Tad pandēmija beidzās, un visi sāka aurot ar divreiz lielāku spēku nekā pirms tam. Tomēr kapos viss joprojām bija un ir mierīgi.

Par šo visu atcerējos, kad šķirstīju nupat izdoto brīnišķīgo bilžu albumu “Pastaiga pa skaisto Rīgu” un uzdūros Eižena Finka fotoateljē reklāmai, kas reiz, pirms gadiem teju simts bija uzlīmēta kaut kur Rīgā. Īsti klasiska ulmaņlaiku reklāma – melnbalta, daudz poētiska teksta un nekā lieka. Lūdzu, nāciet fotografēties pie īpatnējā E. Finka Raiņa bulvārī 3. Lai arī šeit nepārprotami tiek reklamēta fotografēšanās, tomēr visiem bija zināms, ka Eižens Finks sniedz arī citus pakalpojumus – zīlē un pareģo.

Komentāri
CopyLinkedIn Draugiem X