Precīzi neatceros, kad sāku tā pa īstam fanot par Latvijas hokeja izlasi. Tās noteikti bija deviņdesmito gadu beigas, tātad nu jau tie pilnīgi droši ir vairāk nekā 25 gadi. Neesmu cilvēks, kurš mēdz ļoti bieži un intensīvi satraukties, bet, ja tiktu izveidota kaut kāda satraukuma skala pa mēnešiem, tad maijs noteikti dominētu jau visus šos daudzos gadus.

Dažkārt klusītēm pielavās doma – kāda velna pēc es sev to nodaru? Nervus taču neesmu laimējis loterijā, un šāds mazohisms, raugoties tīri no veselības viedokļa, nekādā ziņā nav labs un veselīgs. Trīs periodi, kuru laikā vienmēr esmu kā uzvilkta atspere, kas kliedz uz pretiniekiem, kliedz uz savējiem un lamā tiesnešus. Es burtiski jūtu, kā spēļu laikā nosirmo mana bārda. Bet ir jāskatās. Nedrīkst neskatīties!

Maijā ap hokeju grozās pilnīgi visa dzīve. Sestdienā sieva vēlējās, lai visi aizbraucam kaut kur pastaigāties. Kas, tu galīgi jocīga? Man hokejs! Svētdienā aizbraucam pie draugiem pacept gaļu – lielākā daļa no sarunām tikai par hokeju. Kurš spēlē labi, kurš slikti, kuram nākamajā mačā vajadzētu stāvēt vārtos? Reāli, kad mēs ar draugiem sākam ekspertu paneli, Ābols un Masaļskis var iet mājās.

Nezinu, kā ir citiem, bet es šo daudzo gadu laikā esmu kļuvis par vienu no lielākajiem hokeja ekspertiem. Ja prastu slidot, es noteikti būtu izvēlējies izmantot visas tās iespējas, kurās mūsu hokejistiem vārtu gūšanai pietrūka pāris centimetru. Es vienkārši būtu trāpījis. Vajag taču mest iekšā. Bet diemžēl pārāk neprotu slidot un nav arī laika mācīties, jo man jāskatās spēles un jākomentē.

Vītoliņš... Nē, nu – viņš bija tīri ok spēlētājs un ir diezgan ciešams treneris. Bet es, protams, esmu nedaudz spēcīgāks profesionālis par viņu.

Komentāri (3)
CopyLinkedIn Draugiem X