“Neieredzu savu māsu!” Saskarsmes grūtības, ar kādām saskaras izolācijas laika bērni

Saskarsmes grūtības ģimenē

Ģimenēs, kurās ir vairāki bērni, un arī t.s. paplašinātajās ģimenēs māsu, brāļu, pusbrāļu vai pusmāsu konflikti ir šodienas problēma. “Ja mācību iestādēs vai interešu nodarbībās jaunieši vēl spēj mobilizēties, tad tieši ģimenes vidē “notiek sprādziens”. Praksē bieži saskaramies ar bērnu paziņojumiem – man riebjas māsa, neieredzu brāli! Un tas nenotiek trīsgadnieku līmenī, bet gan pusaudžu vecumā - līdz pat 12 gadiem, kad bērns brīvi atļaujas pateikt, ka viņam būtu labāka dzīve bez māsas,” uzsver terapeite.

Pēdējie 5 gadi ir ieviesuši korekcijas ikdienas dzīvē - parādījušās ģimenes, kurās ir ne vien atšķirīga vecuma un dažādu vecāku, bet arī dažādu tautību bērni. Šie bērni bieži saskaras ar izsmiešanu un grūtībām iejusties skolā. Vēl viena no sekām, kas atspoguļojas jauniešos, - kāds no vecākiem ilgstoši strādājis citā valstī, visbiežāk tēvs. Rezultāts - pusaudža agresija, neklausīšana, klaiņošana, aizliegto vielu pamēģināšana. “Tas ir viens moments – tēvs ir atbraucis no ilglaicīgas prombūtnes, notiek strīds ar mammu un jaunietis “noraujas”. Arī šobrīd aktuālie jauniešu paškaitējumi (tīša ādas bojājumu nodarīšana) patiesībā sakņojas uzmanības trūkumā, un uzskatāmi jau par nopietnu saucienu pēc atbalsta,” norāda terapijas centra “Skaņas un mūzika”speciāliste.

Trauksme par mācību procesu

Tomēr vislielākās grūtības, ar kādām saskaras bērni un jaunieši plašā vecuma diapazonā, ir trauksme par mācību procesu. Neziņa par nākotni, neizpratne par skolas prasībām un vērtēšanas sistēmu kopumā izraisa jauniešos apjukumu, provocējot savstarpējo mobingu, pazemošanu un, padarot mācību procesu nepatīkamu kopumā. “Lai pasargātu bērnu mentālo veselību, vērts ļaut bērnam būt neperfektam. Jauniešu centieni izdarīt visu ideāli ļoti bieži beidzas ar ēšanas traucējumiem, nakts murgiem un mammas asarām. Ja jaunietim ir izteikta vēlme būt teicamam mācībās, tas var “iedzīt” mazvērtības kompleksos. Paradoksāli, bet esam novērojuši, ka tiem tieši tiem bērniem, kuriem mentālā veselība ir spēcīga, sekmes var nebūt tās labākās. Vecākiem iesakām izvairīties no kritikas un nepieciešamības gadījumā meklēt profesionālu atbalstu (gan vecākiem, gan pusaudzim), lai palīdzētu bērnam mācīties un veidoties par mentāli stabilu personību,” uzsver Daira Jonase.

Nemācēšana draudzēties

Divu gadu Covid izolācijas laiks radīja pārrāvumu kādā no vecuma posmiem, nobremzējot socializēšanās iemaņu veidošanos, piemēram, kāda vecuma grupa izlaidusi konfliktu risināšanas iemaņu attīstību, cita – simpātiju, antipātiju posmu. Izolācijas laikā bērni ir atraduši piepildījumu citā veidā un vairs neredz vajadzību un vēlēšanos komunicēt ar vienaudžiem. “Nemācēšana draudzēties arī ir izolācijas laika sekas. Pusaudži vieglāk atveras sarunās ar terapeitu nekā ar saviem vienaudžiem. Bailes no izsmiešanas, vēlēšanās noslēpties no pasaules. Joprojām ir jaunieši, kas ikdienā nēsā kapuces, jo vēlas būt neredzami,” stāsta terapeite.

Galējības un mērenības trūkums arī ir visbiežāk saistītas ar pārmērīgu centību. Šis ir novērojams pusaudžu attieksmē pret sporta aktivitātēm un brīvā laika pavadīšanā. “Ja parādās kādas pazīmes, kas ir ārpus ierastā ģimenes modeļa, – miega problēmas, agresija, pārmērības ēšanā vai ārējā izskatā, higiēnas ievērošanā, aizliegto vielu vai paškaitējuma nodarīšana, mēs vecākiem rekomendējam pievērst uzmanību un vērsties pie speciālista. Terapeits runās gan ar bērnu, gan vecākiem vai, ja nepieciešams, citiem ģimenes locekļiem, un ieteiks kā pareizi komunicēt un veidot labas attiecības ģimenē,” norāda terapeite.

Ar bērnu un pusaudžu problēmām strādā psihoterapeiti, un ir pieejamas efektīvas un daudzveidīgas metodes – mūzikas terapija, smilšu terapija u.tml. Konsultēties ar speciālistiem ieteicams jau preventīvi, negaidot, kad problēma kļūs akūta.