Tā bija mana mūža deviņu laimīgāko gadu pēdējā diena. Nebija nekādu skumju skatienu un nopūtu – kad pirmās šļirces šķidrums ieplūda viņas ķepā, viņa acumirklī sastinga, it kā būtu izslēgta – ar manu roku uz viņas siltās, rudās pieres. Mana deviņus gadus vecā takšu meitenīte Reta aizgāja 7. maijā, kad jasmīni un ābeles pilnā plaukumā. Un tāpat kā viņas ienākšana manā dzīvē, arī viņas aiziešana to apgrieza kājām gaisā.

Medicīniskā diagnoze – ļaundabīga limfoma, kas strauji progresēja. Divu nedēļu laikā mans sunītis no dzīvespriecīga, visai ēdelīga un omulīga takša pārvērtās sāpju un moku sagrautā nelaimes čupiņā, un mūsu ikdiena pārvērtās par nebeidzamām vizītēm veterinārajā klīnikā, kur ar katru reizi izskanēja aizvien drūmākas prognozes.

Raksta foto
Foto: No privātā arhīva

Pēdējo nakti, kad viņas krūškurvis jau bija pilns ar ūdeni (to es uzzināju nākamajā rītā) un viņa nespēja ne apgulties, ne paelpot, es pavadīju pie viņas uz grīdas. Viņa ļima no bezspēka, un es stāstīju viņai par vietu šaipus Paradīzei, kas saucas Varavīksnes tilts. Kad suns, kuram ar savu cilvēku bijusi īpaša saikne, atstāj šo pasauli, viņš dodas uz šo tiltu, kur ir kalni un pļavas un mūžīga saule.

Viņš spēlējas ar citiem četrkājainajiem draugiem un gaida savu cilvēku. Kad pienāk cilvēka laiks pamest šo pasauli, suns ir pirmais, kurš viņu sagaida pie Varavīksnes tilta. Slapjas bučas līst pār cilvēka seju, aste luncinās, viņi atkal ir kopā, šoreiz uz visiem laikiem. Tad kopā viņi šķērso Varavīksnes tiltu.

Retas brūnās, skumjās acis cieši skatījās manī, un es sapratu, ka viņa zina. Viņa viegli paluncināja asti un nolaizīja no maniem vaigiem asaras, it kā teikdama: “Neuztraucies, viss būs labi.” Tā bija viņas dzīves jēga - uzmanīt, lai es neraudu. Tiklīdz manās acīs parādījās kaut viena asara, Reta, lai kur būdama, steidzās to nolaizīt, un, ja es raudāju stundām, viņa laizīja tikmēr, kamēr pārstāju. Līdzīgi bija, kad es slimoju un mocījos ar iesnām.

Komentāri (3)
CopyLinkedIn Draugiem X