Pēc Kārļa Ulmaņa 1934. gada 15. maijā valsts apvērsuma daudzi simti cilvēku jau nākamās dienas vakarā attopas cietumā, bet pēc divām nedēļām – koncentrācijas nometnē. Jaunajai valsts kārtībai kaitīgās personas, lielākoties sociāldemokrātus, arestē pēc īpašiem sarakstiem bez apsūdzības uzrādīšanas. Četru dienu laikā līdzšinējo ieslodzījuma vietu kapacitāte ir strauji pietuvojusies kritiskajai robežai. Risinājums rodas Liepājas Karostas kazarmās. Te ātrā tempā izveido koncentrācijas nometni un pārved daļu arestēto.

Vēlāk tiem, kuri atļaujas šo režīma darvas pleķi kritizēt, tiek norādīts: tā jau nebija nometne, bet īsts kūrorts, ko pat atzina daži tajā pabijušie. Liepājas Karostas teritorijā ieslodzītie vasarā sauļojās, spēlēja volejbolu, izprasījās brīvībā pie ārsta vai uz kāda radinieka bērēm. Ja nepietika ar nometnes ēdināšanu, varēja ēst pats savu. Ulmaņa režīma izveidotais ieslodzījums patiesi nav salīdzināms ar vēlākajām šausmām padomju un nacistu koncentrācijas nometnēs. Tomēr nometne bija kārtīgs psiholoģisks trieciens un kalpoja par biedinājumu jaunās varas oponentiem. Apvērsuma rezultātā viņi vienas nakts laikā zaudēja darbu, nonāca cietumā un pēc tam bez paskaidrojuma tika aizvesti uz Karostas kazarmām kā valstij kaitīgi un bīstami.

Nebija zināms, kad viņus atbrīvos un kāda būs viņu nākotne.

Komentāri
CopyLinkedIn Draugiem X