Ziemeļatlantijas līguma parakstīšanas ceremonijā 1949. gada 4. aprīlī toreizējais ASV prezidents Harijs Trumens atzīmēja, ka, ja šis "vienkāršais dokuments" būtu pastāvējis 1914. un 1939. gadā, "tas būtu novērsis agresiju, kas izraisīja divus pasaules karus". Viņš norādīja, ka jaunizveidotā alianse nodrošinās mieru, atturot potenciālos agresorus.

Par šīs kolektīvās drošības stratēģijas panākumiem liecina to valstu skaits, kas izmantojušas NATO atvērto durvju politiku. Kopš 1949. gada alianse ir paplašinājusies no 12 līdz 32 dalībvalstīm, un pavisam nesen tai pievienojās arī Somija un Zviedrija.

Tagad dalībvalstīm jāapņemas uzņemt Ukrainu. Ukrainas pievienošanās NATO ir svarīga vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, jebkuras šaubas par alianses apņēmību aizstāvēt esošās vai potenciālās dalībvalstis veicina agresiju. Krievija ir uzskatāms piemērs. Lēmums 2008. gada Bukarestes samitā atlikt Ukrainas un Gruzijas centienus kļūt par NATO dalībvalstīm noveda pie Krievijas iebrukuma Gruzijā, kas notika vēlāk tajā pašā gadā. Līdzīgi, pieverot acis uz Krievijas 2014. gadā veikto Krimas aneksiju, 2022. gadā tika īstenots pilna mēroga iebrukums Ukrainā.

Nespēja uzvarēt Krieviju Ukrainā neizbēgami novestu pie vēl lielākiem agresijas kariem.

Komentāri (1)
CopyLinkedIn Draugiem X