/nginx/o/2021/12/01/14234168t1hddff.jpg)
Cilvēkiem ārkārtīgi patīk visu apkārtējo pasauli salikt pa plauktiņiem kaut kādos rāmjos un lozungos. Tāpēc, ka tā visu ir vienkāršāk saprast. Tā ir mazāk jādomā. Vēl labāk ir tad, ja visu apkārt notiekošo sakārto un nosauc vārdos kāds cits un pēc tam atliek to tikai atkārtot. Gluži kā jebkurā reliģijā, kur “labā grāmata” tev pastāsta priekšā, ko par ko domāt.
Tas nav nekas pārsteidzošs, jo kuram gan mūsdienās ir laiks, spēks un vēlme uzņemt milzīgus informācijas apjomus, tos analizēt un pēc tam izdarīt savus secinājumus? Daudz vienkāršāk ir tad, ja kāds cits to izdara tavā vietā, tad tu to vienkārši pieņem kā faktu un tālāk atkārto kā pats savu gaišo domu.
Tā pasaule darbojas, īpaši jau sociālo tīklu laikmetā. Tas nav nedz dramatiski slikti, nedz baigi lieliski, tas vienkārši ir fakts. Lūk, pēc viena no pēdējiem rakstiem sociālajos tīklos saņēmu komentāru: “Daba ir tiktāl attīrījusies, ka Toms Lūsis paliek konservatīvs.”
Šis savā būtībā ir diezgan smieklīgi. Nevis tas – palieku es vai nepalieku konservatīvs, bet gan tas, kā mēs cits citu redzam. Jo, redziet, šajā pašā mirklī es vienlaikus kādam esmu konservatīvs langists, bet kādam citam progresīvs sojas lattes dzērājs. Vienam es esmu diezgan kareivīgs patriots, bet kādam citam es vēlos uzņemt ekonomisko migrantu barus.