:format(webp)/nginx/o/2023/11/08/15706399t1h351e.png)
Pirms 85 gadiem Šveices ķīmiķis Pauls Millers atklāj noderīgu lietu, par ko tiek pie Nobela prēmijas medicīnā. Indīgais dihlordifeniltrihloretāns jeb DDT nāvējoši saārda kukaiņu nervu sistēmu, un tas ir revolucionārs atklājums cīņā ar lauksaimniecības kaitēkļiem un epidēmijām, ko pārnēsā asinssūcēji. Ne vairs malārijas odu, utu un blusu, ne Kolorādo vaboļu un kāpostu kāpuru. Baltais pulveris put māju sienās, to kaisa cilvēku galvās un drēbēs un no gaisa uz laukiem. Līdz brīdim, kad atklājas, ka pastrādāts kaut kas neatgriezenisks. Dustu steigā nobēdzina tukšās noliktavās, pagrabos un šķūņos, kur tas turpina savu tagad jau kluso “uzvaras” ceļu, piemēram, izraisa dabas katastrofu Viļānos jeb “Viļānu Čornobiļu”.
Insekticīdu DDT jeb dustu izgudroja 1939. gadā, un Latvija bija pirmā valsts pasaulē, kas aizliedza to lietot lauksaimniecībā nepilnas trīs desmitgades vēlāk – 1966. gadā. Tomēr tas nenozīmēja, ka dusts pazuda. Aptuveni 25 gadus pēc masveidā pieputinātas dabas ar šo balto pulveri atklājās, ka patiesībā tas ir nevis “cilvēkam pavisam nekaitīgs”, bet tieši otrādi – pesticīds ir ļoti toksisks un veselībai īpaši bīstams. Tas bija un joprojām ir vidē un cilvēku organismos. Neviens nerēķinājās, cik patiesībā neatgriezeniska un klātesoša būs šīs kukaiņu indes iedarbība.