To uzskatāmi ilustrē Valmiera, Liepāja un Smiltenes novads (2. attēls), kur, neskatoties uz salīdzinoši augstu ienākumu līmeni un zemu bezdarbu, hipotekārās kreditēšanas apjomi ir ļoti zemi. Līdzīga situācija novērojama arī citās pašvaldībās ar samērā spēcīgu ekonomisko vidi – Dobeles novadā, Saldus novadā un citviet.
Nav arī tā, ka šajās pašvaldībās nebūtu nekustamā īpašuma tirgus.
Neskatoties uz vājajiem kreditēšanas rādītājiem, vairākās pašvaldībās darījumu skaits ar dzīvojamām ēkām un dzīvojamām telpu grupām nebūt nav mazs. Tas liecina, ka nekustamo īpašumu tirgus reģionos ir dzīvs. Piemēram, Liepājā un Ventspilī darījumu skaits pārsniedz kredītu skaitu aptuveni četras reizes, bet Dobeles un Bauskas novados pat desmit reizes (3. attēls).
Tikmēr Pierīgā katrs otrais darījums tiek finansēts ar hipotekāro kredītu, bet Mārupes novadā – pat divas trešdaļas mājokļa iegādes darījumu.
Šķietami galvenais iemesls vājai hipotekārās kreditēšanas aktivitātei reģionos ir zemās nekustamo īpašumu cenas. Pirmkārt, tās mazina nepieciešamību pēc kredītiem. Otrkārt, arī banku vēlme izsniegt neliela apjoma hipotekāros kredītus ir zema. Banku mājaslapās pieejamā informācija liecina, ka hipotekāro kredītu minimālā summa ir robežās no 15 līdz 20 tūkstošiem eiro. Ja šai summai pieskaita vēl pircēja pirmo iemaksu par mājokli, iznāk, ka hipotekārajiem kredītiem kvalificējas tikai tie īpašumi, kuru cena pārsniedz 25-30 tūkstošus eiro.
Tā varbūt nav liela summa nekustamā īpašuma iegādei Rīgā un Pierīgā, bet vienlaikus tā ir visai augsta latiņa reģionos. Piemēram, Kurzemē un Zemgalē (ārpus Jelgavas) gandrīz divas trešdaļas darījumu ar dzīvojamām ēkām un telpām nepārsniedz 25 tūkstošu eiro slieksni. Tādējādi minimālās summas kritērijs būtiski ierobežo hipotekāro kredītu pieejamību reģionos.