1989. gada 4. jūnijā gāzes cauruļvada eksplozijā Padomju Savienības Baškīrijas Republikā divos vilcienos sadega 575 cilvēki, bet vēl 725 tika smagi ievainoti. Cauruļvada bojājuma dēļ ieplakā, caur kuru traucās abi pretējos virzienos braucošie vilcieni, bija uzkrājies liels gāzes daudzums, kas beidzās ar sprādzienu, kura spēks pielīdzināms kodolsprādzienam Hirosimā. Aculiecinieki stāstīja, ka liesmu mēles bija redzamas pat no 100 kilometru attāluma un sprādziena triecienvilnis izsita logus ēkām vairāku kilometru rādiusā. Nelaime, no kuras varēja viegli izvairīties.

“Koki dega kā gigantiskas sveces, ķiršsarkanie vagoni kūpēja gar ieplakas malu. Atskanēja neiespējams vienots sāpju un baiļu kliedziens no simtiem mirstošu un degošu cilvēku. Mežs bija liesmās, vagoni bija liesmās, cilvēki bija liesmās. Mēs steidzāmies noķert ņirbošās “dzīvās lāpas”, lai apdzēstu liesmas, lai nogādātu viņus tuvāk ceļam, prom no uguns. Apokalipse...” Tā tolaik par šo Transsibīrijas dzelzceļa katastrofu 1500 kilometrus uz austrumiem no Maskavas rakstīja žurnālists Valērijs Mihejevs.

Katastrofas cēlonis bija bojājums gāzes cauruļvadā, kas atradās netālu no dzelzceļa sliedēm. Rezultātā mazapdzīvotajā ieplakā sāka uzkrāties gāze. Īsi pēc vieniem naktī divi pretējos virzienos braucoši pasažieru vilcieni iebrauca šajā gāzes mākonī. Pietika tikai ar nieka dzirksteli, lai sāktos elle zemes virsū.

Komentāri
CopyLinkedIn Draugiem X