"Lai pavēstītu tautai, ka atstājam savus cilvēkus krievu okupācijas varā, nav pareizo vārdu," atzīst filozofijas zinātņu doktore Ludmila Dolhonovska, kura sagatavoja Ukrainas bruņoto spēku virspavēlnieka publiskos paziņojumus visu pirmo gadu pilna mēroga kara apstākļos. Intervijā konferences "Riga Stratcom Dialogue 2024" ietvaros viņa atklāj gan savus personīgos pārdzīvojumus, gan mācības, kas gūtas, komunicējot krīzes apstākļos.

Kā mainījās jūsu darbs un ikdiena pēc Krievijas pilna mēroga uzbrukuma pirms diviem gadiem?

Sākums bija īpaši grūts, jo man bija jāatstāj mans tolaik deviņus gadus vecais dēls viņa tēva, mana bijušā vīra aprūpē, un pašai jāpaliek Kijivā strādāt amijas ģenerālštābā. Teorētiski man nebija obligāta pienākuma to darīt, jo nebiju militārpersona, un mani kolēģi, piemēram, juridiskie padomnieki, devās prom no valsts, turpinot strādāt attālināti, taču es kā komunikācijas padomniece sapratu, ka nevarēšu strādāt, esot atrauta no pārējās vadības komandas. Man nebūtu pieejas slepeniem dokumentiem, jo neviens pa civilajiem kanāliem man šādu informāciju nesūtītu – nebūtu iespējams turpināt darbu. Tāpēc pieņēmu šo sirdi plosošo lēmumu tikt šķirtai no dēla tajos neskaidrajos un bīstamajos apstākļos.

Turklāt mani vecāki dzīvo Čerņihivas rajonā, kas ir tuvu Krievijas un Baltkrievijas robežai, un šī teritorija tika okupēta pirmo divu dienu laikā. Par laimi, krievu karaspēks manā dzimtajā pilsētā neuzkavējās, taču biju ļoti noraizējusies par saviem vecākiem. Galu galā mans amats bruņotajos spēkos nebija noslēpums, to zināja arī vecāku kaimiņi un citas paziņas, un šī informācija manai ģimenei krievu okupācijas apstākļos varēja kļūt ļoti bīstama.

Komentāri
CopyLinkedIn Draugiem X