“Piečurāti kakti, žurkas skraida, jāvelk ārā no bezdibeņa.” Tā, stāvēdams Līvu laukumā, savā priekšvēlēšanu aģitācijas video sociālajos tīklos paziņoja Vilis Krištopans, sūkstīdamies par Līvu laukumu, Rīgu un Latviju, kas jāceļot augšā no pēdējās vietas. Lai arī par politiku nemēdzu rakstīt, jo no tās saprotu maz, tomēr šo to zinu par Rīgu, tās ielām, parkiem un namiem. 

Rīgu esmu burtiski izstaigājis krustu šķērsu, esmu dzīvojis astoņos Rīgas rajonos, sēdējis visos Rīgas parkos, mirušos meklējis visās Rīgas kapsētās, izbraucis visus Rīgas veloceliņus, nogājis neskaitāmas Rīgas ielas, izpētījis daudzus Rīgas namus un izlasījis tonnu grāmatu par Rīgu un tās vēsturi. Es mīlu un pazīstu Rīgu, tāpēc, Viļa populistiskās retorikas skumdināts, nolēmu Senās Romas senāta aizstāvja Cicerona garā savai pilsētai teikt aizstāvības runu.

Vēlēšanas beigušās jau sen, tāpēc reaģēt uz acīmredzami populistisku, pēdējā brīdī sastiķētu, izmisīgu priekšvēlēšanu aģitācijas video varbūt ir muļķīgi, tomēr Vilis manā redzeslokā ir ne pirmais cilvēks, kurš, kā izskatās, bijis nav ne tikai Rīgā, bet arī citās Eiropas pilsētās, tomēr ir ar stingru viedokli par tām.

Komentāri (5)
CopyLinkedIn Draugiem X