/nginx/o/2021/12/01/14234168t1hddff.jpg)
Dzīvoju nepilnu 300 metru attālumā no dzelzceļa sliedēm. Pasažieru vilcienus jau sen vairs teju vai nedzirdu, bet garie preču vilcienu sastāvi dažkārt mēdz ierībināt zemi tik brangi, ka vīna glāzes, plauktā saskaroties, sāk spēlēt šķību simfoniju. Tikmēr Viskaļu ielu naktīs iecienījuši motosporta entuziasti, kuri, šķiet, trenējas saviem pirmajiem startiem kādā no “MotoGP” posmiem.
Savulaik skaitīju, ka Rīgā esmu dzīvojis kādos padsmit dzīvokļos un diezgan daudzās apkaimēs. Jugla, Teika, Purvciems, Dārzciems, Dzirciems, Centrs, Āgenskalns, Čiekurkalns un, protams, arī Grīziņkalns. Respektīvi – man ir ko salīdzināt. Katra vieta ar saviem trokšņiem, bet, šķiet, visskarbāk tomēr bija centrā uz Merķeļa un Barona ielu stūra. Tramvaju radītā zemestrīce un troksnis bija kaut kas, pie kā pierast nebija tik viegli.
Grīziņkalns savulaik šķita kā tāda oāze citviet skaļajā pilsētā. Kad tur ievācos, “Ghetto Games” (GG) vēl bija pavisam zaļš pasākums, bet vietējais parks bija vieta, kur naktīs izsenis pulcējās dzērāji, narkomāni un prostitūtas, – tam bija jāiet ar līkumu.
Pēc pieciem Grīziņā nodzīvotiem gadiem pienāca laiks beidzot pārstāt klejot apkārt pa dažādiem īres dzīvokļiem un iekāpt hipotekārajā kredītā. Protams, gribējās savu sapņu dzīvokli atrast kaut kur turpat tuvumā, jo apkaime tiešām lieliska. Tomēr jau toreiz nekustamo īpašumu tirgus šajā rajonā bija sācis kāpt debesīs un normāli dzīvokļi praktiski nebija pieejami.
Piemēram, par 90 tūkstošiem eiro varēja nopirkt nelielu, pretīgi drēgnu dzīvokli, kas atgādināja cietumu, Krāsotāju ielā, ar malkas apkuri. “Es nepārvācos no laukiem uz Rīgu tāpēc, lai turpinātu kurināt krāsni,” tolaik pie sevis domāju.