Katrā Latvijas pilsētā ir rajoni, un katrā rajonā ir kāds iedzimtais, kāds vietējais, kurš savu rajonu pazīst kā savu kabatu un tur ir piedzīvojis lietas. Jaunā rakstu sērijā "Pa rajoniem ar vietējiem" kā nezinošs viesis došos pie šiem ļaudīm un uzstāšu, lai stāsta. Nu klāt otrā sērija, kurā ar vietējo izstaigāju Rīgas tālo rajonu Vecmīlgrāvi.

Nu jau gandrīz 15 gadus dzīvoju Rīgā, tomēr Vecmīlgrāvi diži labāk nav sanācis iepazīt. Dažas reizes paklīsts pa ielām, atrasta brīnišķīga bulciņu vieta, uzkāpts “Ziemeļblāzmas” skatu tornī un vienreiz pabūts hakeru midzenī kādā deviņstāvenes dzīvoklī. Tur pēc sludinājuma biju devies par pieciem eiro pārdot savu veco datora monitoru. Dzīvoklī starp vecmāmiņas sekcijām bija izvietoti vairāki galdi ar datoriem, kamēr uz grīdas atradās trīs četri guļammaisos ievīstījušies un snaudoši hakeri. Koridora pustumsā stāvēdams, lūdzu dievu, kaut mans monitors strādātu kā pienākas un hakeri mani nepaturētu kaut kādā virtuālajā verdzībā. Par laimi, piesprausts pie vada, monitors iemirdzējās, un es kļuvu svabads.

Tad pienāca mūsdienas un jauka vasara pilnā plaukumā, kad kāja pati prasa iet, bet acs skatīt. Nolēmu, gana, jādodas uz Vecmīlgrāvi vairs ne kā mazgadīgam siju slīpētājam, bet pieaugušam rakstnieķelim, un jāiepazīst šis Rīgas rajons, kas reiz man sniedza pajumti un iesvaidīja pieaugušo strādnieku dzīvē, kuri augu dienu strādā “stroikā”, bet vakarā dodas uz savu guļamrajonu gulēt.

Vecmīlgrāvi kā savas jaunās rakstu sērijas “Pa rajoniem ar vietējiem” nākamo varoni izvēlējos arī visai pragmatisku iemeslu dēļ, proti, pazīšanās mani bija aizvedušas līdz vēsturniekam Guntim Vāverim, kura dzimta Vecmīlgrāvī dzīvo jau vairākās paaudzēs. Viņš pats tur dzimis, audzis un dzīvo joprojām, Vecmīlgrāvi pētīdams senos papīros arhīvu dzīlēs, turklāt raksta doktora disertāciju par sabiedrības un alkohola vēsturi no 19. gadsimta beigām līdz 1940. gadam.

KomentāriCopyLinkedIn Draugiem X