Atceros, kā savulaik Radio SWH ēterā ik pa laikam mēdza parādīties žurnālista Māra Zandera brālēns Pans Kleksis. Komentējot aktualitātes, viņš stāstījumu bieži uzsāka ar vārdiem: “Es nosapņoju, ka...” Absolūts skaistums, pēc kura neviens nevar piesieties par dzirdēto, jo tas taču tikai sapnis.

Līdzīgi ir ar kāda nosaukšanu neglaimojošā vārdā. Tu nedrīksti vienkārši tiešā tekstā nosaukt kādu par idiotu, jo pēc tam var sanākt sūdi par goda un cieņas aizskaršanu. Bet tu pilnīgi droši vari teikt, ka personai ir idiota stils.

Protams, tā ir tāda nevainīga āzēšanās. Līdz brīdim, kad aiz šādas varbūtības formas cilvēki nesāk izplatīt absolūti brutālus melus un dezinformāciju. Bet brutāli meli ir tieši tas, ko publiski nolēma izplatīt politiķis un Eiropas Parlamenta deputāts Ansis Pūpols, kurš pats sevi joprojām dēvē par žurnālistu.

Par to, ir viņš vai nav žurnālists, sociālajos tīklos nesen tika aktīvi lauzti šķēpi. Jo viņam taču savs portāls, kurā nodarbojas ar žurnālistiku un arī dokumentālās filmas taisa. Kā tad viņš varētu nebūt žurnālists? Tomēr ir tāda lieta kā Latvijas Žurnālistu asociācija, kuras ētikas kodeksā lasāmas šādas te rindas:

4. Žurnālistu darba neatkarība

4.1. Žurnālisti nevar būt politisko partiju amatpersonas. Ja žurnālists kandidē vēlēšanās, viņš aptur profesionālo darbību.

Pūpols kandidēja Eiropas Parlamenta vēlēšanās no Nacionālās apvienības saraksta un tajā brīdī gluži vienkārši pārstāja būt žurnālists. Pats viņš sevi var uzskatīt kaut vai par vienradzi, bet žurnālists viņš vienkārši nav un punkts. Bet ne par to šoreiz stāsts.

Komentāri (5)
CopyLinkedIn Draugiem X