Krievijas prezidenta Vladimira Putina redzējums par Krievijas kā globālas lielvaras pozīciju atjaunošanu jau izsenis ir bijis balstīts uz dominanci Melnajā jūrā un varas projekciju Vidusjūrā un Tuvajos Austrumos. Pirms Krievijas iebrukuma Ukrainā šis mērķis Putinam lielā mērā bija izdevies.

Pēc īslaicīgā kara 2008. gadā, kad Krievija okupēja Abhāziju, tā ieguva kontroli pār aptuveni divām trešdaļām Gruzijas Melnās jūras piekrastes. Krievija 2014. gadā nelikumīgi anektēja stratēģiski svarīgo Krimas pussalu, mainot spēku līdzsvaru Melnajā jūrā un palielinot Kremļa ietekmi Rietumbalkānos un Dienvidkaukāzā.

Aptuveni tajā pašā laika posmā 2013. gadā Krievija izveidoja savu Vidusjūras eskadru, un tās Melnās jūras flote galvenokārt nodrošināja nepieciešamos kuģus un loģistiku, lai nostiprinātu pozīcijas Tuvajos Austrumos un Ziemeļāfrikā. Krievijas bruņotie spēki 2015. gadā iejaucās Sīrijā un vēlāk sāka atbalstīt nemiernieku komandieri Halifu Haftaru Lībijas pilsoņu karā. Kopš tā laika Krievija ir modernizējusi iepriekš pieticīgo Tartusas jūras spēku bāzi Sīrijā, lai tajā varētu izvietot lielākus kuģus, paplašinājusi Hmeimimas gaisa spēku bāzi Sīrijas Latākijas provincē un pārņēmusi kontroli pār Lībijas Al Džufra gaisa spēku bāzi – svarīgu Kremļa operāciju mezglu Āfrikā.

Putins spēja nodrošināt spēcīgu Krievijas klātbūtni Vidusjūras reģionā – sen lolots sapnis, kas aizsākās jau impērijas laikos –, jo Krievija bija nostiprinājusi kontroli pār Melno jūru un varēja pēc saviem ieskatiem pārvietot aktīvus starp abiem reģioniem.

Komentāri (1)
CopyLinkedIn Draugiem X