Polijā mēdz teikt: "Par Gdaņsku neviens dzīvību neatdos." Neatkarīgi no tā, kādas drošības garantijas Polija saņems no Rietumiem, lielākā daļa poļu uzskata, ka mums joprojām būs jārūpējas pašiem par sevi. Galu galā, kad 1939. gadā iebruka nacisti, Polijai bija drošības garantijas no Lielbritānijas un Francijas, tomēr neviena no šīm valstīm nenāca tai palīgā (lai gan tās oficiāli pieteica karu Trešajam reiham).

Jā, saskaņā ar Ziemeļatlantijas līguma 5. pantu uzbrukums vienai NATO dalībvalstij ir uzbrukums visām NATO dalībvalstīm, un ticība šīm savstarpējās aizsardzības saistībām Polijā joprojām ir spēcīga. ASV prezidenti atkal un atkal sola "aizsargāt katru collu" NATO teritorijas. Tomēr hibrīdkara laikmetā 5. pantā noteiktie pienākumi ir kļuvuši neskaidrāki. Turklāt, atšķirībā no nacistiskās Vācijas, lielākie draudi Eiropai šodien ir līdz kaulam bruņoti ar kodolieročiem.

ASV un Vācijas līderi, pastāvīgi signalizējot, ka kara eskalācija Ukrainā ir viena no lielākajām bažām, nav gluži radījuši uzticību NATO drošības garantijām. Nav skaidrs, kā viņi reaģētu, ja, piemēram, Krievija iebruktu Igaunijā, jo īpaši laikā, kad Eiropas armijas un ieroču rūpniecība ir tik vāja. Polija pati ir nosūtījusi uz Ukrainu vairāk tanku nekā Apvienotā Karaliste.

Šajā kontekstā Polija un Baltijas valstis ir nolēmušas ne tikai apbruņoties, bet arī atvēlēt ievērojamus līdzekļus nocietinājumu būvei gar savām robežām ar Krieviju, Baltkrieviju un (daļēji) Ukrainu. Polijā šis plāns oficiāli tiek dēvēts par "Vairogs – Austrumi", bet jau tagad tas ir kļuvis pazīstams kā "Tuska līnija" – atsauce uz pašreizējo Polijas premjerministru Donaldu Tusku un slaveno Francijas "Mažino līniju" Otrā pasaules kara laikā.

KomentāriCopyLinkedIn Draugiem X