Šomēnes notikušo Eiropas Parlamenta vēlēšanu galvenais pārsteigums – rezultāti patiešām bija tādi, kādus visi gaidīja. Pārfrāzējot klasisko ainu no brāļu Marksu filmas: Eiropa, iespējams, runā un rīkojas tā, it kā tā virzītos galēji labēji virzienā, bet neļaujiet tam jūs apmānīt; Eiropa patiešām virzās galēji labējā virzienā.

Kāpēc mums vajadzētu uzstāt uz šādu interpretāciju? Tāpēc, ka vairums lielo mediju to mēģina pasniegt kā ne tik lielu problēmu. Vēstījums, ko nepārtraukti dzirdam, ir šāds: "Protams, Marina Lepēna, Džordža Meloni un "Alternatīva Vācijai" (AfD) laiku pa laikam koķetē ar fašistiskiem motīviem, taču nav iemesla panikai, jo, nonākot pie varas, viņi tomēr respektē demokrātiskos noteikumus un institūcijas."

Tomēr šādai radikāli labējo "piejaucēšanai" vajadzētu satraukt mūs visus, jo tā liecina par tradicionālo konservatīvo partiju gatavību iet roku rokā ar jauno kustību.

Eiropas demokrātijas aksioma pēc Otrā pasaules kara, proti, "Nekādas sadarbības ar fašistiem!" ir klusībā atmesta.

Šo vēlēšanu vēstījums ir skaidrs. Politiskā plaisa lielākajā daļā ES valstu vairs nav starp mērenajiem labējiem un mērenajiem kreisajiem, bet gan starp

Komentāri (3)
CopyLinkedIn Draugiem X