Vārdu sakot – līķi. Uz Latvijas ceļiem kaudzēm līķu. Dažbrīd pat ir sajūta, ka to skaits nevis samazinās, bet aug ģeometriskā progresijā. Sociālajos tīklos viens otru apsaukā un meklē pašus īstākos problēmu cēloņus, kamēr valsts līmenī pagaidām izskatās, ka ir tikai viens risinājums – paaugstināt sodus par braukšanas ātruma pārsniegšanu.

Lūk, jā, sodi – šis universālais risinājums. Ir pat daudzi, kas tam piekrīt un uzskata, ka sodīt par ātruma pārsniegšanu vajadzētu, jau sākot no +6 km/h. Jo tad visi baidīšoties no sodiem un braukšot godīgāk. Manuprāt, lai tas kaut ko dotu, būtu nepieciešama kontrole. Bet, kad mēģinu atcerēties, kad pēdējo reizi būtu redzējis ceļu policijas ekipāžu, atmiņā kaut kā tukšums.

Un vispār jau nez vai ir baigi milzīga atšķirība vai cilvēks izšķīst frontālā sadursmē ar fūri uz 106, 96 vai 86 kilometriem stundā. Nedomāju, ka pastāv kaut kāds viens universāls vaininieks tam, kas darās uz Latvijas ceļiem. Problēma ir ļoti kompleksa un dziļa, tā sākas autovadītāju galvās, turpinās uz asfalta, bet beidzas sešas pēdas zem zemes.

Nu, piemēram, mums nav gandrīz neviena normāla ceļa. Visur ir kaut kādi šauri, līkumoti, nepārredzami sūdi. Var jau smīkņāt par nepieciešamību pēc nodalītām 2+2 joslu šosejām, kas savienotu tālākos Latvijas galus ar Rīgu. Bet cik bieži frontālas automašīnu sadursmes notiek uz Siguldas vai Salaspils šosejām?

Šādas šosejas ir drošas, jo lēnie var čunčināt pa savu malu, bet skrējēji var skriet pa savu. Runājot par infrastruktūru, mēs kaut kā esam pieraduši uzreiz sākt domāt par velosipēdiem, bet normāla un mūsdienīga infrastruktūra nepieciešama arī automašīnām. Var jau teikt – kāda tā infrastruktūra ir, tāda ir, vienkārši jābrauc lēnām, droši un prātīgi. Protams. Bet tad to pašu arī par velosipēdiem – nevajag velojoslas, vienkārši brauciet uzmanīgāk. Skan kaut kā stulbi, ne?

Tālāk nekavējoties jāpiebilst, ka slikta infrastruktūra nav tas, kas liek autovadītājiem veikt pašnāvnieciskus apdzīšanas manevrus.