The Insider: Kādēļ SVF un Pasaules Bankas prognozes nav precīzākas par nejaušo skaitļu ģeneratoru

Portāls “The Insider” analizēja Pasaules Bankas, SVF, Krievijas Bankas un Krievijas Centrālās bankas veikto Krievijas un pasaules IKP prognožu rezultātus un konstatēja, ka to aplēses nav precīzākas (un dažkārt pat zemākas) par vienkāršu pēdējo gadu vidējās izaugsmes ekstrapolāciju. Tam visam ir ļoti vienkāršs iemesls:

ekonomisko situāciju ietekmē pārāk daudz mainīgo lielumu, turklāt arī paši prognozētāji saskaras ar nekvalitatīviem datiem un kognitīviem izkropļojumiem.

“Ekspertiem tagad būs jāskaidro, kam, viņuprāt, vajadzēja notikt, bet kas nenotika,” 1984. gada janvārī sašutumu pauda ASV prezidents Ronalds Reigans. Neraugoties uz straujo ASV ekonomikas atveseļošanos, 30 miljardu ASV dolāru federālā budžeta pārpalikums, ko viņš bija solījis četrus gadus iepriekš, tā arī netika sasniegts. Pēc 40 gadiem makroekonomisko prognožu precizitātes līmenis nav daudz mainījies. Un tā ir problēma, jo valdība plāno savu politiku, pamatojoties uz nākamā gada prognozēm. Piemēram, kļūdainu 2022. gada prognožu dēļ Amerikas glābšanas plāns veicināja inflāciju – tādas investīciju bankas kā “JPMorgan”, “Goldman Sachs” un “Citigroup” paredzēja, ka akciju indekss S&P 500 2022. gadā pieaugs, bet patiesībā tas samazinājās par 19 %.

Skaidrs, ka tad, kad situāciju ietekmē ar ekonomiku nesaistīti faktori (piemēram, koronavīruss), visas prognozes ir veltīgas, taču arī tīri ekonomiskas krīzes eksperti nespēj labi prognozēt. Piemēram, ekonomistiem izdevās prognozēt ražošanas samazināšanos gada beigās tikai katrā trīsdesmitajā (!) gadījumā, liecina pētījums, kurā tika aplūkotas SVF, Pasaules Bankas un neatkarīgu nevalstisko analītiķu prognozes 63 valstīs no 1994. līdz 2014. gadam. “Recesijas tiek prognozētas ļoti reti,” rezumēja tā autors, SVF makroekonomists Prakašs Loungani. Laikraksts “Financial Times” konstatēja, ka

27 gadu laikā SVF katru gadu oktobrī prognozēja, ka nākamajā gadā recesiju piedzīvos vidēji piecas pasaules valstis. Praksē lejupslīdi piedzīvoja vidēji 26 valstis.

Cits pētījums, kurā izmantoti dati no 602 fonda aizdevumu programmām no 1992. līdz 2019. gadam, liecina, ka SVF sistemātiski pārvērtē to valstu IKP pieaugumu nākotnē, kurām iepriekš ir bijuši augsti atveseļošanās rādītāji, un otrādi – valstu ar zemiem ienākumiem un zemu izaugsmes līmeni atveseļošanās rādītāji tiek novērtēti pārāk zemu. Faktiski prognozētāji vienkārši pārceļ pagātnes rādītājus nākotnē.

Atsevišķa problēma ir tā, ka ekonomiku spēcīgi ietekmē politiskie lēmumi, un eksperti nespēj labāk prognozēt politiku nekā ekonomiku. Filips Tetloks (Philip Tetlock), kurš jau daudzus gadus pēta politisko prognožu precizitāti, analizēja 284 ekspertu 28 000 prognožu un atklāja, ka pat visprecīzākās prognozes ir tikai nedaudz labākas par nejaušiem minējumiem.

Arī pašu prognozētāju psiholoģija traucē veikt analīzi. Eksperti sistemātiski nepietiekami novērtē publiski pieejamo tirgus datu nozīmi un ir tendēti pārvērtēt jaunu un iekšēju informāciju, atklāts ekonomistu Rosena Valčeva un Lukas Gemmi pētījumā. Vairākos gadījumos prognozes autora sistemātiskais pesimisms vai optimisms korelē ar tā piederību nozarei, norādīja Krievijas reitingu aģentūra ACRA. Piemēram, investīciju sabiedrību prognozes par tautsaimniecības izaugsmes tempiem nākamajam gadam vidēji gandrīz vienmēr ir optimistiskākas nekā konsensa prognozes. Un tādu ekonomikas aģentu prognozes, kuri ir personīgi ieinteresēti konkrētu vērtību sasniegšanā, piemēram, mājsaimniecību ienākumi Krievijas Ekonomiskās attīstības un tirdzniecības ministrijai vai budžeta deficīts Finanšu ministrijai, ir labāk vispār neuztvert kā prognozes, bet gan kā mērķa scenārijus, raksta ACRA.

Ekonomistu vidū ir izplatīts šāds vērtējums: jā, prognozes, ko mēs šodien varam izteikt, ir neprecīzas, bet tās joprojām ir labākas nekā nekas! Nē, tās nav labākas, kā liecina vienkārša statistiskā analīze par IKP prognozēm nākamajam gadam, ko pēdējo ceturtdaļgadsimtu laikā veikuši cienījami ekspertu centri.

“The Insider” ir izpētījis SVF, Pasaules Bankas (PB), Krievijas Centrālās bankas un Ekonomikas attīstības ministrijas nākamā gada prognozes par pasaules un Krievijas IKP pēdējo 25 gadu laikā. Atklājās, ka visu šo iestāžu vidējā absolūtā procentuālā kļūda ir aptuveni vienāda – 1-1,1 (vidējā kvadrātiskā kļūda – 0,2). Ja no aprēķiniem izslēdz neprognozējamos pandēmijas gadus, vidējā absolūtā procentuālā kļūda kļūst nedaudz mazāka – 0,8 , taču arī tas ir ļoti slikts rezultāts. Jo labāka būtu prognoze, jo tuvāk nullei būtu šī vērtība.

Lai noskaidrotu, cik slikta ir šī prognoze, “The Insider” to salīdzināja ar rādītāju, kurā vispār netiek veikta ekspertu analīze: mēs vienkārši ņemam vidējo izaugsmi pēdējo trīs gadu laikā un pieņemam, ka tā būs tāda pati arī nākamgad. Arī šāda “prognoze” izrādās ar vidējo absolūto procentuālo kļūdu nedaudz zem 1 visiem gadiem un nedaudz zem 0,8 prognozēm pirms pandēmijas. Tādējādi inerciālā pseidoprognoze, ko jebkurš piektās klases skolēns var aprēķināt piezīmju grāmatiņā, reizinot slejā, izrādās ne tikai tikpat precīza, bet pat nedaudz “precīzāka” par prognozēm, ko veic pasaules vadošie ekspertu centri, bruņoti ar sarežģītām teorijām un matemātiskiem modeļiem.

Ja mēs neekstrapolēsim pagātnes izaugsmi nākotnē, bet vienkārši mēģināsim nejauši uzminēt (statistikā to dēvē par Monte Karlo metodi – par godu slavenajam kazino), prognozes precizitāte būs zemāka, bet tikai nedaudz (vidējo statistisko kļūdu 1,01 visiem gadiem un 0,9 – pirmspandēmijas gadiem). Ja no aprēķiniem izslēdz ne tikai koronavīrusa gadus, bet arī 2008. gada krīzi, vidējā kļūda nedaudz samazināsies, bet “inerciālā” prognoze būs nedaudz labāka par ekspertu prognozi, un “nejaušā” prognoze būs tikai nedaudz sliktāka.

Īsāk sakot,

“ekspertu” prognoze par IKP pieaugumu nākamajam gadam ir ne tikai neprecīza, bet tā vispār nav prognoze šā vārda patiesajā nozīmē. Ja ekonomistu izmantotajam modelim ir tāda prognozēšanas spēja, ka “inerciālā prognoze” izrādās precīzāka, tad šis modelis vienkārši nedarbojas un nav jēgas šādu prognozi izmantot.

Daži varētu iebilst, ka ekspertiem vajadzētu būt vismaz zināmām prognozēm par nākamo gadu, jo valdībām un investoriem ir jāplāno sava politika! Patiesībā tirgus dalībnieki tikpat viegli var veidot savas prognozes, pamatojoties uz iepriekšējo gadu izaugsmi, un nav nepieciešams īpaši censties šo izaugsmi uzminēt. Piemēram, neviens meteoroloģijas dienests nesagatavo laikapstākļu prognozes ilgāk par pāris nedēļām uz priekšu, un zinātnieku aprindās valda vienprātība, ka jebkurš meteorologs, kurš apgalvo, ka pēc diviem mēnešiem 15. datumā jūsu pilsētā līs, ir vienkārši šarlatāns.

Ekonomikā, tāpat kā atmosfērā, darbojas ļoti daudz mainīgo lielumu, un modelēt IKP pieaugumu gadu uz priekšu ir tikpat neiespējami kā prognozēt nokrišņu daudzumu pēc mēneša. Kāpēc tad ekonomiskajā sabiedrībā tiek uzskatīts par pieņemamu “uzminēt iznākumu”? Paradoksālā kārtā to var izskaidrot nevis ar to, ka ekonomikas teorija ir labāk attīstīta, bet, gluži pretēji, ar tās atpalicību: meteoroloģijā iespējamās robežas ir labi izprastas, bet ekonomikā – ne.

Vēl viens iemesls, kāpēc IKP un citu galveno makroekonomisko rādītāju prognožu neprecizitāte tiek maz apspriesta, ir tas, ka stabilos gados prognoze maz atšķiras no realitātes, un tāpēc tā der visiem, savukārt krīzes gados ekonomisti gandrīz vienmēr var atsaukties uz kādiem neekonomiskiem faktoriem, kas bija ārpus viņu kompetences (piemēram, koronavīruss vai Krievijas pilna mēroga iebrukums Ukrainā).

Ekonomisti, protams, apzinās prognozēšanas problēmas, tāpēc bieži vien runā tikai par noteiktu notikumu varbūtību, skaidro Kalifornijas Universitātes (Losandželosa) ekonomikas profesors Oļegs Itzhoki. Kā gadījumā, kad SVF prognozēja recesiju 5 valstīm, lai gan tā notika 26 valstīs. “Par piecām analītiķiem bija zināma pārliecība. Un vēl 21 valstī tas bija negaidīts varbūtējs notikums, un mēs varam prognozēt tikai šāda notikuma varbūtību–- teiksim, 10% varbūtība, ja recesija notiek vidēji reizi desmit gados. Mēs varam arī apspriest faktorus, kas samazina vai palielina šo varbūtību nākamajā gadā – teiksim, līdz 5% vai 20%.”

Tāpēc bieži vien, kā atzīst Itzhoki, labs solis ir balstīt savas prognozes uz iepriekšējiem rezultātiem:

“Attiecībā uz inflāciju vislabākā prognoze ir ņemt vidējo rādītāju no iepriekšējiem četriem ceturkšņiem. Statistiski inflācijas procesam piemīt dažas nejaušās maldīšanās īpašības. Ja tā būtu tikai nejauša pastaiga, vislabākā nākotnes prognoze būtu pašreizējā inflācijas vērtība. Jūs nesaņemat precīzu prognozi, jūs tikai samazināt kļūdu, kas vienmēr būs”.

Iespējams, ar laiku ekonomiskie modeļi spēs prognozēt nedaudz labāk nekā nejaušo skaitļu ģenerators, taču to kavē ne tikai pasaules kārtības sarežģītība, bet arī tas, ka ar modeļiem strādā dzīvi cilvēki, kuriem piemīt visdažādākās kognitīvās novirzes – domāšanas inerce un personiskā ieinteresētība. Pie varas esošās politiskās partijas atbalstītāji mēdz būt optimistiski noskaņoti, savukārt viņu oponenti nākotnē raugās ar bažām.

Jāņem arī vērā, ka dati, uz kuriem balstās aprēķini, ne vienmēr ir ticami. Daži no tiem ir vienkārši neprecīzi, bet citi kļūst pieejami ļoti novēloti. Rezultātā prognozētājs ir spiests prognozēt nākotni, nesaņemot pilnīgu informāciju par tagadni.

Jo īpaši tas attiecas uz Krieviju. Gan SVF, gan Pasaules Banka savās prognozēs izmanto “Rosstat” datus. Taču Krievijai ir īsa vēsture, un tā ir arī atpakaļejošs un neparedzams reģions – aplēses var tikt pārskatītas vēlāk. Koriģētās IKP aplēses regulāri ir augstākas par sākotnējām, konstatējušas Krievijas Tautsaimniecības un valsts pārvaldes akadēmijas pētnieces Jekaterina Astafjeva un Marina Turunceva. Bieži vien eksperti uzskata, ka šīs korekcijas ir nepamatotas, un dēvē tās par “neglītu IKP uzpūšanas praksi”. Daļēji tā ir regulāra nepietiekama novērtēšana, daļēji – metodoloģijas pārskatīšana. Piemēram, 2015. gadā “Rosstat” pēc ESAO pieprasījuma IKP aprēķinā iekļāva nosacīto mājokļu īres maksu, t. i., ienākumus, ko mājokļu īpašnieki saņemtu, ja tos pārdotu vai izīrētu. Ņemot vērā, ka Krievijā ir diezgan grūti noteikt mājokļu tirgus vērtību, būtu bijis grūti šo rādītāju adekvāti aprēķināt, taču tas ļāva palielināt IKP nominālo apjomu par vairākiem procentiem. Starp jaunākajiem “Rosstat” “uzlabojumiem” ir jauna radošās ekonomikas aprēķināšanas metodika, kurai arī vajadzētu padarīt IKP pieaugumu iespaidīgāku.