"Pieprasījumi pēc eitanāzijas bieži nāk no pacientiem, kuri piedzīvo nepanesamas ciešanas bez izredzēm uz uzlabojumiem," teikts vietnē. "Viņu lūgums ir jāizsaka nopietni un ar pilnīgu pārliecību, ka viņi redz eitanāziju kā vienīgo izeju no situācijas. Tomēr pacientiem nav absolūtu tiesību uz eitanāziju un ārstiem nav arī absolūta pienākuma to veikt."
Pāris pieņēma šo lēmumu, pirms Elsas demence pasliktinājās tiktāl, ka viņa vairs nevarētu izlemt pati.
"Ja jūs lietojat daudz zāļu, jūs dzīvojat kā zombijs," Jans paskaidroja. "Tātad, ņemot vērā manas sāpes un Elsas slimību, es domāju, ka mums tas ir jāpārtrauc."
"Esmu nodzīvojis savu dzīvi, es vairs nevēlos sāpes," viņš turpināja. "Mēs kļūstam veci. Mēs domājam, ka tas ir jāpārtrauc."
"Cita risinājuma nav," sacīja Elsa.
Viņu dēls, kurš nevēlējās atklāt savu vārdu, BBC sacīja, ka šī bija "dīvaina diena", jo tika zaudēti abi vecāki.
"Es atceros, mēs ēdām vakariņas un man acīs sariesās asaras, skatoties, kā mēs visi kopā ieturam pēdējo maltīti," viņš stāstīja. "Pēdējā pusstunda bija grūta. Ārsti ieradās, un viss notika ātri - viņi ievēro savu rutīnu, un tad tas ir tikai dažu minūšu jautājums."
Ārsti Janam un Elsai 3. jūnijā ievadīja nāvējošos medikamentus, un pāris kopā nomira vietējā slimnīcā.