/nginx/o/2021/01/27/13599002t1h7c6a.jpg)
Socioloģiskās aptaujas liecina, ka mūsdienās lielāku atbalstu valsts dalībai NATO un ticību kolektīvajai aizsardzībai pauž tā sabiedrības daļa, kas ieguvusi augstāko izglītību, tikmēr cilvēki ar zemāku izglītības līmeni relatīvi biežāk vēlas, lai valsts veido neatkarīgu ārpolitiku un prioritizē tikai ekonomiskās intereses. Taču pirms nu jau vairāk nekā 75 gadiem alianses pamatus būvēja divi vīri no pieticīgām ģimenēm, kuri nebija akadēmiski izglītoti, un arī viņu darba rezultāts šobrīd palīdz Latvijai izvairīties no Ukrainas likteņa.
Kā 1980. gada publikācijā “Ziemeļatlantijas alianses izveide” raksta vēsturnieks Alans Henriksons, NATO stāsts sākās 1947. gada nogalē, uzreiz pēc kādas ārlietu ministru sanāksmes Londonā, kur tapa skaidrs, ka rietumvalstīm veidot jebkādu produktīvu sadarbību ar totalitāro Padomju Savienību nebūs iespējams. Lielbritānijas ārlietu ministrs Ernests Bevins sarunā ar ASV ārlietu ministru ģenerāli Džordžu Māršalu atklāja ideju, ka Rietumeiropas valstīm, konkrēti Lielbritānijai, Francijai, Beļģijai, Nīderlandei un Luksemburgai vajadzētu izveidot savu aliansi, kuru atbalstītu arī ASV un Kanāda. Vēsturnieks uzsver, ka Bevina ideja tolaik šķita kā paša iniciatīva, kaut gan skaidrs, ka tā radās apstākļos, kad bieži izskanēja idejas par dažāda veida valstu apvienībām kolektīvās drošības un Padomju Savienības ietekmes kontrolēšanas nolūkam.
Bevinu varēja ietekmēt, piemēram, Vinstona Čērčila tajā pašā gadā pieminētā “angliski runājošo tautu apvienība” vai Kanādas ārlietu ministra Luisa Senlorāna ANO Ģenerālajā asamblejā ierosinātā demokrātisko un miermīlīgo valstu apvienība. Taču Henriksons spriež: tā kā Bevins izstrādāja savu formulu, kas paredzēja ne pārāk šauru, ne pārāk plašu sadarbības formātu, NATO alianses ideja piedēvējama tieši viņam.