Katrs mēs mirsim. Tas ir fakts, ko neizbēgami zinām. Mēs nezinām – kad un kur, bet agrāk vai vēlāk tas notiks. Taču pēdējo 50 gadu laikā tehnoloģiju attīstība medicīnā notikusi tik strauji, ka nāves faktu tagad iespējams maksimāli attālināt, kaut arī cilvēka galvenie orgāni vairs patstāvīgi nedarbojas un nekad vairs nedarbosies. Covid-19 pandēmija ļoti tieši un nežēlīgi plašākām masām pavēra priekškaru uz intensīvās terapijas palātām, kur pacienta pēdējās minūtes aizrit, pieslēgtam pie neskaitāmām caurulītēm, vadiem un aparātiem, kuru uzdevums ir glābt dzīvību. Bet ko darīt, ja šī cena ir pārāk augsta un dzīve nekad vairs nebūs pilnvērtīga un cilvēka cienīga?

“Ir situācijas, kad reanimācija tiek veikta, lai neviens pēc tam nevarētu pārmest, kaut arī ir skaidrs, ka konkrētajā situācijā tai nav jēgas un daudzās situācijās tas var būt pat kaitējums cilvēkam,” sarunā ar TVNET+ saka bioētikas eksperte, Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes asociētā profesore, LU Klīniskās un profilaktiskās medicīnas institūta vadošā pētniece Signe Mežinska.

Komentāri (11)
CopyLinkedIn Draugiem X