Ārzemju pētnieki maldās. Rīga nav otrā gājējiem draudzīgākā pilsēta pasaulē (4)

Negribu jau, protams, lielīties, bet sevi es uzskatu par augstākās raudzes gājēju. Iešana ir mans talants. Ik dienu lietpratīgi paskatos pa logu, rokas sānos salicis, un pie sevis spriežu, kā būs aujamas kājas. Ja sasniguši sniegi, tad vajadzīgs būs zābaks, ja sausāks – derēs apavs ar līdzenāku zoli. Izgājis ārā, rūpīgi izmēģinu ejamās virsmas segumu ar izvēlēto apavu, lai saprastu, kāda būs saķere turpmākās verstis. Kad tas izdarīts, dodos ceļā. Es eju ārkārtīgi ātri. Skatītājs no malas padomātu, ka izmisīgi steidzos uz kādu svarīgu tikšanos vai Ministru kabinetu, bet es tik vien kā pastaigāties izgājis, izvēdinu galvu, tā sakot. Mana ātrā iešana ir sods līdzgājējiem, kas allaž mani kušina, cenšas nomierināt. Sak, pastaigāt iznācām, nevis Fadejeva rekordus pārspēt. Viens es visus veikli apdzenu. Pats brīnos par savu veiklību uz trotuāra. Istabā esmu kusls un neveikls, allaž kaut ko apgāžu, paslīdu uz kaķa izvemtās ķeskas un ar galvu durvīs ietriecos, ar pirkstu nejauši aci sev izbakstu vai ar celi krēsla stūri taranēju. Ārā viss ir citādāk. Manas acis šaudās uz visām pusēm kā radars, uztverdamas potenciālos šķēršļus, kamēr kājas virza ķermeni tiem apkārt. Iešanas ātrums tiek zibenīgi samazināts vai palielināts pēc vajadzības. Kamēr pārējie skrien pāri ielai, pārkāpdami noteikumus, es stāvu, līdz atkal ir brīv iet. Viss liecina, ka esmu premium gājējs.

Lūk, tieši tāpēc nespēju klusēt – runāt šeit ir mans pienākums. Sākšu bargi kā senātā. Cienījamie Amerikas žurnālisti un topa veidotāji, jūs tiešām nekad neesat bijuši Rīgā, vismaz staigājuši pa to nudien neesat. Ja arī esat, tad tikai no Esplanādes līdz Centrāltirgum. Jo, ja jūs būtu kādreiz bijuši Rīgā un to kārtīgi izstaigājuši, tad, mīļie, nekādā otrajā vietā Latvijas galvaspilsēta jūsu topā nebūtu, nē, tā būtu pašā pirmajā vietā!