Pēc Padomju Savienības sabrukuma un globālā komunisma pagrimuma daudzi cerēja, ka autoritāro līderu "personības kulta" laiki ir pagājuši. Bijām sasnieguši "vēstures beigas", un liberālā demokrātija uzvarēja. Regulāra, miermīlīga varas maiņa starp demokrātiski ievēlētām amatpersonām kļuva par normu, un neviens neuzdrošinājās apgalvot, ka ir nevainojams, kur nu vēl "dievišķs".

Padomju Savienībā vienīgā "reliģija" varēja būt komunisms. Un, tā kā komunisms bija bezdievīgs, pretinieki secināja, ka pretlīdzeklim jābūt kristietībai. Krievijas pirmais postpadomju prezidents Boriss Jeļcins daļēji pauda demokrātisko garu, pasludinot sevi par kristieti.

Līdz ar to dievs, nevis Ļeņins, kļuva par postpadomju vadītāju nediktatorisko centienu mērauklu.

KomentāriCopyLinkedIn Draugiem X