/nginx/o/2021/01/27/13599002t1h7c6a.jpg)
Pēdējās nedēļās daudz runāts par Ungārijas izdarībām, kas neatbilst Eiropas Savienības un NATO kopējai nostājai ārpolitikas jautājumos, taču šīsnedēļas NATO samita kontekstā nevaram aizmirst arī par Turciju. Pēdējos divus gadus tā uzkrītoši prioritizējusi savas iekšpolitiskās intereses arī attiecībās ar sabiedrotajiem un centusies balansēt starp Krieviju un Ukrainu.
Turcijai, kas ir NATO dalībvalsts jau kopš 1952. gada, ir otrie lielākie bruņotie spēki aliansē, taču pēdējos gados arī salīdzinoši nomaļa politiskā nostāja. Līdzīgi kā Ungārija, arī Turcija tās prezidenta Erdogana vadībā ir tiekusies saglabāt labas attiecības arī ar Krieviju, un tas nav mainījies arī pēc pilna mēroga iebrukuma Ukrainā. Turklāt, atrodoties vistālāk uz Austrumiem un kalpojot par tiltu starp Eiropu un Āziju, Turcijai neizbēgami ir intereses abos virzienos, un brīžiem tās var izrādīties spēcīgākas par alianses kopīgajiem mērķiem un principiem.
To spilgti apliecina tas, ka vēl pagājušonedēļ Erdogans tikās ar Krievijas diktatoru Putinu Šanhajas Sadarbības organizācijas samitā Kazahstānā, bet jau šonedēļ viesojas NATO samitā pie Džo Baidena Vašingtonā.