Kad izskanēja ziņas, ka pagājušajās brīvdienās ceļā uz Roņu salu pazuduši divi ūdensmotociklisti, daudzi komentāros neslēpa – jābūt dullam, lai ar tādu ūdenstransportu viļņos un sinoptiķu izsludinātā brīdinājuma laikā dotos uz kaimiņzemi. Izrādās, ka šādas kompānijas, kas ar ūdensmotocikliem brauc uz Roņu salu, nav nekas pārsteidzošs. Piedzīvojumu meklētāji no Latvijas, kas dodas uz Roņu salu, izdomā dažādus veidus, kā līdz tai nokļūt. TVNET apkopoja dažus no šiem stāstiem.

Roņu salai tuvākā sauszeme ir Latvija – Kolkas rags, un to starpā ir aptuveni 37 kilometri. Savukārt salai tuvākā osta Latvijā ir Rojā. No tās arī tiek organizēti braucieni ar jahtu, ar kuru plašāks interesentu pulks var nokļūt kaimiņzemes salā. Taču ir arī tādi, kas mēģina sasniegt salu pašu spēkiem. Viens nu ir skaidrs – ceļojuma meklētājiem no Latvijas azarts un radošums, kad runa ir par Roņu salas apceļošanu, plūst asinīs.

Trakie ceļotāji ir gatavi uz visu

Šoreiz nestāstīsim par to, kā latvieši uz salu brauc ar ūdensmotocikliem, motorlaivām, privātām laivām, smailītēm vai jahtām. Lai šie stāsti paliek citām reizēm.

Plašsaziņas līdzekļos viens no drosmīgākajiem stāstiem par Roņu salas sasniegšanu ir