Klāt jauna rakstu sērija “Puse gadsimta”, kurā pievērsīsimies tām latviešu filmām, kurām šogad aprit 50 gadu. Viena no tām ir 1974. gadā uzņemtā spēlfilma “Uzbrukums slepenpolicijai”, kuras pamatā ir nupat mūžībā aizgājušā latviešu rakstnieka Alberta Bela romāns “Saucēja balss”. Krietnie piektā gada revolucionāri, nelieši buržuji, šaušana un psiholoģiskas spēlītes – tas viss latviešu aktieru krējuma izpildījumā.

Es neteikšu, ka esmu liels latviešu kino klasikas eksperts, tāpēc šo filmu apskatīšu kā vienkāršais televizora skatītājs, kurš zina “Limuzīnu Jāņu nakts krāsā”, ir gulējis pie “Cepļa”, apraudājies pie “Sprīdīša”, jutis līdzi Emīlam un saķēris galvu pie “Purva bridēja”.

Kad brīvdienās noskatījos “Uzbrukumu slepenpolicijai”, stingri nolēmu – jāmainās! Ir jāapgūst latviešu kino klasikas kanons, jo tas ir katra īsta latvieša uzdevums. Vēl svarīgāk tikai ir apgūt latviešu literatūras klasikas kanonu, ko, kā izrādījās, es arī nebiju izdarījis, jo Alberta Bela “Saucēja balsi” lasījis nebiju. Neticama tumsonība.

KomentāriCopyLinkedIn Draugiem X