Puse gadsimta ⟩ Kurš gan negribētu iemainīt saimniecību Zaķusalā pret vienistabnieku Ķengaragā?

Jaunajā rakstu sērijā, kurā aplūkojam latviešu filmas, kas uzņemtas akurāt pirms 100 gadiem, nonācu līdz visai interesantai un neparastai filmai “Ābols upē”. 1974. gadā uzņemtā latviešu padomju spēlfilma ir īpaša ne tikai ar to, ka tajā redzama zudusī Zaķusala, bet arī tāpēc, ka režisors Aivars Freimanis šeit centies panākt ko latviešu kino vēl nebijušu, proti, apvienot dokumentālās un spēlfilmas veidošanas principus. Turklāt aktieriem nebija iepriekš uzrakstīta teksta, vien dažas galvenās vadlīnijas. Visi dialogi un darbības tika izdomātas uz līdzenas vietas, improvizējot. Tikmēr operators kā dokumentālajā filmā iemūžināja visu iemūžināt derīgo. Rezultāts visai iespaidīgs. Šodien to šķiet sauc par “mockumentary”, un spilgtākie piemēri prātā nāk “Borats” un “Ofiss”. Tiesa, te jau nav ko salīdzināt. “Ābols upē” nekāda komēdija nav, nē, drīzāk īsts padomju mīlas stāsts, plaukstošais komunisms, laimīgi strādnieki ar lepniem, 21 kvadrātmetru plašiem dzīvokļiem Ķengaraga modernajās jaunceltnēs, progress un kļošenes. Tam visam pa virsu leģendārā diktora Borisa Podnieka balss.