Vairumam agresīvo autovadītāju dzīve nav rožu dārzs (1)

Viņš uzsvēra, ka dusmas pašas par sevi nav nekas slikts. Svarīgi ir, kāda ir cilvēka spēja "apsaimniekot" savas dusmas.

"Neviens nenolemj tāpat vien braukt otram sānā vai visu laiku steigties uz ceļa, ja pašam dzīvē viss ir forši un rožaini, - tā vienkārši nenotiek,"

sacīja eksperts.

Miksons norādīja, ka cilvēki izpauž dusmas gan konstruktīvi, gan destruktīvi. Piemēram, vecāki nav iemācījuši tikt galā ar dusmām vai mācījuši, ka dusmoties ir slikti. Kontrolēt dusmas var traucēt arī bērnībā pieredzēta nestabila vai pat vardarbīga vide.

Tiem, kuri paši kļūst agresīvi, satiksmē jebkurš, kas aizšķērsos ceļu, liks domāt - atkal mani apspiež, izmanto, pazemo. Tā iegūstam autovadītājus, kuri kādam dzenas pakaļ vairākus kilometrus, lai pie izdevības nobremzētu, lēktu ārā no mašīnas un kliegtu otram sejā vai "sadotu pa muti"", skaidroja Miksons.

Eksperts tāpat aicināja pasažierus darīt zināmu, ja viņam nepatīk šofera agresīvais vadīšanas stils. "Jā, protams, robeža starp izveicīgu un riskantu braukšanu var būt šaura. Bet ir svarīgi otram darīt zināmu savu viedokli, jo viņš var sevi nejust, neatpazīt, nevērtēt," norādīja Miksons.

Ja cilvēks pats apzinās, ka ātri uzvelkas, psihoterapeits mudināja piedomāt, kā apturēt dusmu impulsu un nomierināties. Situācijās, kad "gadās uzsprāgt", autovadītājs var palūgt blakussēdētājam pateikt kaut ko nomierinošu vai, tieši otrādi, neteikt neko, vai uz laiku apmainīties vietām.

"Dalība satiksmē nav individuāls sports - tu esi viens no daudziem satiksmes dalībniekiem," atgādināja Miksons, aicinot izvērtēt, kādos emocionālā un fiziskā noguruma stāvokļos pie stūres labāk nesēsties.