/nginx/o/2020/07/09/13199272t1h9321.png)
/nginx/o/2020/05/18/13106998t1hec6f.png)
Cilvēki ir suga, kas taisa darbarīkus. Taču vai mēs spējam kontrolēt rīkus, ko paši esam radījuši? Kad pagājušā gadsimta 40. gados Roberts Openheimers un citi fiziķi izstrādāja pirmo kodoldalīšanās ieroci, viņi bažījās, ka šis izgudrojums var iznīcināt cilvēci. Līdz šim tas nav noticis, taču kopš tā laika kodolieroču kontrole ir bijis nemitīgs izaicinājums.
Šobrīd daudzi zinātnieki uzskata, ka mākslīgais intelekts – algoritmi un programmatūra, kas ļauj mašīnām veikt uzdevumus, kuru veikšanai parasti nepieciešams cilvēka intelekts – ir rīks, kas varētu nest līdzīgas pārmaiņas. Tāpat kā iepriekšējām tehnoloģijām, mākslīgajam intelektam ir milzīgs potenciāls gan labā, gan sliktā ziņā. Vēža pētniecībā tas dažu minūšu laikā var sašķirot un apkopot vairāk pētījumu, nekā cilvēku komanda var izdarīt vairāku mēnešu laikā. Tāpat tas var ticami prognozēt proteīnu struktūru modeļus, kuru atklāšanai pētniekiem būtu nepieciešami daudzi gadi.