/nginx/o/2021/12/22/14274148t1h6e02.png)
/nginx/o/2020/05/18/13106998t1hec6f.png)
Katru gadu, kad eiropieši atgriežas no vasaras atvaļinājuma, jaunais darba cēliens gandrīz neizbēgami iesākas ar aicinājumiem veikt Eiropas Savienības strukturālo pārkārtošanu. Šis gads nebūs citāds, lai gan stimuls pārmaiņām varētu būt spēcīgāks nekā jebkad agrāk.
ES saskaras ar daudziem sarežģītiem un pat eksistenciāliem izaicinājumiem. Pie tās sliekšņa plosās karš, ekonomikas konkurētspēja ir vāja, un joprojām pastāv dziļa sociālā polarizācija. Politiskā nenoteiktība Francijā un neizlēmība Vācijā saasina ES trauslumu tieši laikā, kad neprognozējamā ASV vadības maiņa, kas draud aizsākt ilgstošu amerikāņu izolacionisma periodu, neatstāj Eiropai citu iespēju kā vien ņemt likteni savās rokās.
Pēdējos gados ES ir izdevies pārvarēt nopietnus satricinājumus, sākot ar valsts parāda krīzēm un beidzot ar Apvienotās Karalistes izstāšanos no ES. Tomēr mūsdienu ģeopolitiskajā vidē tā ir vāja, neaizsargāta un nepietiekami sagatavota pašreizējo problēmu risināšanai. Viens no galvenajiem iemesliem ir pastāvīgā populistisko spēku, kuri kā ieroci izmanto bažas par nelegālo migrāciju un atklāti iebilst pret Eiropas vienotību, ietekme.