Kādā sakarā Tallinā ir Dostojevska piemineklis? Un kāpēc viss tik dārgi?

Pirmo reizi Tallinā viesojos 2017. gada decembra vakarā un uzreiz tur pazaudēju cepuri. Arī draudzene momentā pazaudēja cepuri, tāpēc pa Tallinu bija jāstaigā kailu galvu. Zināms, sastrīdējāmies, jo draudzenei bija dzimšanas diena. Dzimšanas dienās cilvēkiem taču dāvina naudu, zeķes, sveces, arī cepures, bet te – spelgonī ar kailu galvu. Šausmas kaut kādas. Lai galīgi vidusauss iekaisumā neiedzīvotos, kāpām tramvajā un braucām kaut kur. Protams, vietējiem tramvajs par brīvu, bet kas mēs par vietējiem? Tere un iks kaks, tas arī viss. Lūk, skaidrs, ka kontrole iekāpa. Atļāva gan braukt tālāk, bet kur brauksi sarkans pa visu ģīmi? Zemnieks no Latvijas kājautos atbraucis, ne mācīts, ne audzināts. Labi, ka vēl bankā negāju valūtu mainīt kā sen atpakaļ Tartu. Toreiz iegāju bankā, dodu latus un prasu kronas. Tur uz mani skatās kā uz pēdējo tumsoņu, ceļotāju laikā no pagātnes. Viņiem taču jau divus gadus kā eiro, kādas kronas, mīļais draugs.

Toreiz no Igaunijas mājās atgriezos kā nopērts suns. Viļņā, ziniet, mani uz rokām nēsā, “Šņekutī” cepelīni paši mutē lien, Užupē visādas tiesības piešķir, tirgū vispār – pa dienu ņukā iekšā šakoti, bet naktī kraties tehno ritmos. Tallinā tikmēr kauss alus – astoņi eiro. Jēzus Marija, cik viņiem tad minimālā alga? Pieci tūkstoši uz rokas? Muzejā arī prasu: “Man, lūdzu, divas biļetītes”. Saimniece uzreiz smaidīdama atbild: “No jums būs divi litri asiņu un kanna sviedru.” Saku: “Ak, esmu žurnālists, vai nebūs kāda atlaidīte.” Tur uzreiz: “Ā, ja žurnālists, tad cita runāšana, uzreiz būtu teicis. Lūdzu, divus eiro no vienas biļetes atlaižam nost.”