:format(webp)/nginx/o/2021/09/15/14071167t1h342b.jpg)
Vasaras izskaņā kāpu lidmašīnā (lētāk nekā autobuss) un devos uz Tallinu, lai vēl vienu reizi censtos salabt ar pilsētu, kuru man nu nekādi neizdodas iemīlēt. Kad jau likās, būs jau labi, spiežam roku, kafejnīcā par tasi kafijas barbarista man noplēsa septiņas ādas, suvenīru veikalā tante centās iesmērēt zeķes, kas izskatījās kā ola, bet parkā pilsētas centrā zem, iedomājieties, krievu rakstnieka Fjodora Dostojevska pieminekļa mani teju vai piekāva krievu jaunieši. Nē, draugi, piedodiet, atvainojiet, Tallinu es labāk skatos televizorā vai lasu avīzēs.
Pirmo reizi Tallinā viesojos 2017. gada decembra vakarā un uzreiz tur pazaudēju cepuri. Arī draudzene momentā pazaudēja cepuri, tāpēc pa Tallinu bija jāstaigā kailu galvu. Zināms, sastrīdējāmies, jo draudzenei bija dzimšanas diena. Dzimšanas dienās cilvēkiem taču dāvina naudu, zeķes, sveces, arī cepures, bet te – spelgonī ar kailu galvu. Šausmas kaut kādas. Lai galīgi vidusauss iekaisumā neiedzīvotos, kāpām tramvajā un braucām kaut kur. Protams, vietējiem tramvajs par brīvu, bet kas mēs par vietējiem? Tere un iks kaks, tas arī viss. Lūk, skaidrs, ka kontrole iekāpa. Atļāva gan braukt tālāk, bet kur brauksi sarkans pa visu ģīmi? Zemnieks no Latvijas kājautos atbraucis, ne mācīts, ne audzināts. Labi, ka vēl bankā negāju valūtu mainīt kā sen atpakaļ Tartu. Toreiz iegāju bankā, dodu latus un prasu kronas. Tur uz mani skatās kā uz pēdējo tumsoņu, ceļotāju laikā no pagātnes. Viņiem taču jau divus gadus kā eiro, kādas kronas, mīļais draugs.